Radošums ir tepat - ar rokām aizsniedzams • IR.lv

Radošums ir tepat – ar rokām aizsniedzams

1
Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Valdis Čeičs, latviešu valodas un literatūras skolotājs

Lai tiktu līdz radošumam tā klasiskajā, nevis postmodernisma izpratnē, ir jāizpilda viens nosacījums –  jāveic  ikdienišķs, praktisks darbs, turklāt šim darbam ir jābūt GARLAICĪGAM – nogurdinoši, it kā stulbi garlaicīgam līdz bezjēdzīgumam. Par to pārliecinājos pavisam nesen pats, tāpēc gribu sīki aprakstīt savu darbošanos un pēc tam uzrakstīt vairākus vispārinošus secinājumus, attiecinot tos vispirms jau uz iesākto izglītības reformu.

Piemēram, logu siltinātājas līmlentes nomaiņa. Tagad vairs nesaprotamas, bet sākotnēji motivētas izvēles rezultātā logu baltos matētos plastikāta rāmjus šoruden aplīmēju ar brūnas krāsas līmlenti. Ieraudzīju vairākus tumšus perimetrus, biju apmierināts ar savu radošumu, taču tas pavisam drīz saplaka, līdz paša paveiktais man sāka riebties. Pārlīmēšu! Atšķirībā no pirmās radošās apņemšanās šī bija pavisam cita – gribas radīta un ar praktisku rīcību saistīta.

Vairāk nekā divas stundas mocījos, lai notīrītu brūni aplīmētos rāmjus, taču pamazām mani šī paša darbošanās ieinteresēja. Manā prātā, kam vēlāk pievienojās arī īpaša iztēle, viens pēc otra sāka rasties varianti, kā paātrināt, dažādot šo reālo garlaicību. Viens pēc otra radās varianti – to bija vairāk nekā divdesmit, un tie nomainīja cits citu aizvien ātrāk, nu jau pēc 7 – 5 – 3 – 2 minūtēm. Tos nosaukšu konkrēti.

Līmlentes samitrināšanai izmantoju gan sūkli, gan otas, gan ziepju putotāju bārdas skūšanai (man patīk šī nu jau arhaiskā darbība); mainīju ūdens temperatūru no istabas līdz vārīšanās temperatūrai. Līmlenti kasīju nost ar nazi, ar skrāpekli, ar nagu. Mainīju kustības virzienu no augšas uz leju un otrādi, no labās puses uz kreiso un no kreisās uz labo. Dažādoju atdalāmo līmlentes gabalu izmērus. Mēģināju tos noņemt atraujot, atvelkot un arī tad dažādos virzienos, ar dažādu ātrumu un amplitūdu. Pētīju, cik bieži un pret ko atdalāmais materiāls aizķeras, kas vēl to ietekmē – manu pirkstu kustības slīpums, spēks?

Izpildot to visu, ievēroju, ka  vienlaikus manā atmiņā notiek īpatnēja tuvās apkārtnes telpas „inventarizācija”, lai  atrastu vēl kaut ko noderīgu, izmantojamu. Galu galā sāku aizdomāties pat par ieraudzīto līmlentes līmes kārtiņas ķīmisko sastāvu, jo pirms daudziem gadiem taču mācījos vidusskolas ķīmijas novirziena klasē.

Varbūt nedaudz pārspīlēšu, tomēr gribu apgalvot, ka šajā garlaicīgajā darbā pamazām tika iesaistīta visa mana personība: gan jau bijusī, gan pašreizējā, gan vēl topošā, jo mēs patiešām visu laiku maināmies gan apkārt, gan sevī notiekošā ietekmē. It kā esam tie paši, taču kā fenomeni – dažādi. Un to visu kopumā tad arī gribu nosaukt par radošumu, jo galvenais pat nebija dažādu tehnisku paņēmienu un līdzekļu nomaiņa, bet pārmaiņas manī pašā tajā brīdī, kad biju nokļuvis loga rāmja siltinātāja nomaiņas radošuma epicentrā. Tas bija satraucoši un iepriecinoši, lai gan pats sākotnēji izvēlētais darbs – brūnās līmlentes noņemšana – joprojām bija garlaicīgs.

* * *

Gan  skolotāju un skolu administrācijas semināros un kursos, gan īpaši sagatavotajās atklātajās mācību stundās  redzētais un joprojām dažādos informācijas resursos redzamais ir pretējs tam, par ko šeit uzrakstīju. Kursos ap galdiem nejauši sapulcinātajiem pieaugušajiem priekšā tiek nolikta A2 formāta balta lapa un krāsaini flomasteri, tiek dots RADOŠS (?!), turklāt laikā ierobežots – parasti 10-15 minūtes – uzdevums. Pēc tam ar veikumu ir jāiepazīstina pārējās darba grupas. Nereti šo domnīcu un rakstītavu apstaigā kursu vadītāji un eksperti, paretam kaut ko pierakstīdami. Varu apgalvot, ka fotoattēlos un videoierakstos gandrīz katrā šādā grupā ir redzami nomaļus sēdošie, parasti uz plaukstas savu galvu uzlikušie, vai rokas uz krūtīm sakrustojušie kursanti.

Manuprāt, būtu daudz  lietderīgāk nolikt viņiem priekšā kādu konkrētu lietu, kaut vai tādu pašu rāmi, vai arī   apķepušu māla podu, vai arī aprūsējušus galda piederumus. Jebkurā gadījumā tam ir jābūt praktiskam, nevis teorētiskam un, ļoti vēlams, sākotnēji garlaicīgam uzdevumam. Esmu pārliecināts, ka šāda uzdevuma izpildes laikā notiks kursu vadītāju tik ļoti cerētā grupas dalībnieku personības atraisīšanās, visticamāk, tā notiks ar katru grupas locekli, un tieši šādā situācijā sāksies patiesa, ļoti vērtīga RADOŠA sadarbība. Japāņu literatūras klasiķa Jasunari Kavabatas pēdējā romāna Go spēles meistars galvenais varonis par iesāktās spēles norisi saka: “Divu stundu laikā  spēlei neiesilsi. Labāk spēlēt nesteidzīgi Hakonē.” (Go spēles jaunie noteikumi paredzēja tās norisi dažādās pilsētās, taču katrā vietā stingri ierobežotā laikā.)

Ar skolēniem mācību stundā ir jādarbojas līdzīgi, kaut gan situācija ir daudz sarežģītāka – ir jāsaglabā uzdevuma iekšējā rutīna, vienlaikus padarot to no ārienes pievilcīgu. Kā lai rada sākotnējo, primāro grūdienu darbībai? Manā skolotāja darbā ir bijis kāds rosinošs gadījums. Papildus sākumskolas skolotāja darbam strādājot arī tās bibliotēkā,  biju atlasījis nolietotas, norakstītas un aizvešanai paredzētas grāmatas – apmēram 300 kilogramus. Tās vajadzēja nonest lejā pirmajā stāvā un skolas pagalmā. Pašam spēka nepietiek. Uzdevums! Sanesu bibliotēkā ēdnīcai vairs  nevajadzīgās banānu un citas kastes, katrai piesēju auklas vilkšanai. Un gāju pie ceturtās klases audzēkņiem: “Man vajag divus sējējus, divus saiņotājus un trīs vilcējus. Kurš grib?”. Lai gan centos regulēt katras pakas un piekrautās kastes svaru, jo strādnieki bija bērni, nespēju izsekot notiekošajam, jo viss norisinājās tik ātri, arī strādāt gribētāju skaits visu laiku pieauga… Atceros vienas meitenes frāzi: “Man tā patīk saiņotājas darbs!”. Taču esmu pārliecināts, ka pēc trešās vai ceturtās reizes arī tas viss jau būs apnicis, tomēr netieši bērns ir ticis radināts dzīvot kā pieaugušais.

Pieradināt bērnu pieauguša cilvēka dzīvei ir vienīgais skolas virsuzdevums.

* * *

Daži  secinājumi un vispārinājumi. Radošums bez ILGLAICĪGAS rutīnas nav iespējams. Ja par radošumu, turklāt PAŠPIETIEKAMU radošumu, tiek uzskatīta jebkura skolēnu darbošanās, tad tā ir sevis un viņa mānīšana, jo nav paveikts pats galvenais – skolēns nav pieradināts pie vienveidīga, nogurdinoša, patiešām vajadzīga darba, kurš viņam pašam agri vai vēlu būs radoši jāmaina.

Garlaicība ir viens no  būtiskiem procesiem ikviena cilvēka PERSONISKAJĀ dzīvē, un šī personiskā dzīve nebeidzas, atskanot zvanam uz kārtējo stundu.

Protams, skolēniem var šķist garlaicīga stunda, kurā skolotājs joprojām atrodas skolēnu AUDITORIJAS priekšā un, līdzīgi kā Senajā Grieķijā, runā kā orators – ar kustēšanos, žestikulējot, ar mīmiku cenšas pārliecināt par sava mācību priekšmeta nepieciešamību un PATS kā MEISTARS skaisti izpilda konkrētus praktiskus darbus, kā arī dažādus aprēķinus uz tāfeles. Galvenais viņa uzdevums ir rosināt skolēnus ATDARINĀT šādu darbību, sekot viņam. Ar to sākas un beidzas skolotāja profesionālā varēšana un personiskā atbildība.

Tagadējās izglītības reformas rosinātāji un atbalstītāji gan tieši, gan netieši kritiski vērtē klasisko pedagoģisko darbību. Viņi ir iejūsmināti par to nākotni, kuru pašu vērtējumā mums tomēr paredzēt nav lemts, nav lemts…  Tāpēc būtu lietderīgāk neatteikties no tagadnes, kurā tieši rutīna visās tās izpausmēs un visās vietās ir dzīves pamatviela, mūsu dienišķā maize. Radošums ir ideja, apvārsnis, līdz kuram var iet bezgalīgi, nelieliem soļiem, arī kļūdoties, taču galu galā to nekad nesasniedzot. Svarīgi, lai šajā laikā tiktu paveikts kaut kas reāls, sev un citiem vajadzīgs.

Komentāri (1)

Sskaisle 08.01.2020. 10.14

dzīves pieredzes dēļ man ir aizspriedumi pret latviešu valodas skolotājiem, bet ne par to šoreiz

Skaidrs, ka katrs cilvēks, pilnīgi katrs ir radošs , cita lieta – kā tam izpausties

Ar logiem man bija tā, ka gribēju saglabāt vecos, bet restaurācija maksāja piecreiz dārgāk kā jauni palstikāta logi un tad nu an nebija variantu.
Toties visa enerģija aizgāja elementārai cīņai par to, lai es saņemtu pakalpojumu par ko esmu samaksājusi. T.i. – pirmo logu man uztaisīja mazāku , kā pats meistars nomērija. Sacēlu skandālu ar draudiem iesaistīt policiju, jo meistari gribēja klusi notīties, ierasties pēc mēneša un atstāt mani ar milzu caurumu loga vietā. Logu firmas īpašnieks bija krievvalodīgais – mani izlamāja un piedraudēja , uz ko es atbildēju ar to pašu un vēl vairāk.

Otrā istabā man jau veicās labāk , bet arī ne tik labi – vispirms nepietika visu detaļu , lai pabeigtu darbu un viss neatbilda pasūtītajam. Līdzīgi – prasīja man samaksāt atlikušo daļu un iedraudēja , tai skaitā divi meistari – logu licēji. Man nebija variantu – piesaucu atkal policiju un nu jau ar bagātāku vārdu krājumu lamājos ar īpašnieku un cīnījos , bet nepadevos un savu panācu.

Treso logu lika trešā firma. Latvieši un viss bija ideāli. Tikai – es pasūtīju 3kārtu logu , divas kārtas varēju redzēt, trešo nē. Mani vīrieši mani mierināja, ka tā esot, ka ne visu, kas ir varot redzēt, bet ma as nederēja. Ja samaksāju – gribu redzēt , kur tas ir. Izsaucu meistaru, mani brīdināja, ka būs jāmaksā. Nu īsi sakot, nācās maksāt. Vaimanājot, ka esmu vientuļā māmiņa, nositu maksu uz pusi , bet nu nācās atkal enerģētiski un naudiski tērēties un

lūk, tā viss radošs man ir aizplūdis kārtojot elemntāras, pašsaprotamas lietas.

Un līdzīgi tas ir skolās gan ar skolotājiem, gan ar bērniem – nav sakārtotas elementāras lietas , nav elementāra kārtība – sākot ar to, ka nav paēduši bērni , vai tie ir pārēdušies saldumus – ai, pat rakstīt negribu – ja skolotājam pašam ir nesakārtota dzīve, ja nav bijis laika sagatavot stundu – tad ir ļoti grūti nošarmēt bērnus un saglabāt vinu uzmanību un kā saka – pegazs aizlaižas nepiezemējies – kas tā arī notiek – visbiežāk

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu