Ko saucam par slavenībām un ko no tā mācās mūsu bērni?

Bērnība ir skaists un nereti maģiski mītiskiem uzskatiem un interpretācijām piepildīts laiks. Tas ir laiks, kad formējas mūsu uzskati un nereti arī kvēlākie sapņi; pirmā izpratne par pieaugušo pasauli un arī sapņu profesija. Veidojas pirmie ietvari, kuri satvers un diezgan lielā mērā veidos mūs par to, kas kļūsim. Tāpēc ir svarīgi ne tikai saprast, bet arī veidot bērniem pieejamo informatīvo lauku. Sevišķi laikā, kad bērniem un pusaudžiem informācija ir pieejama tik brīvi, kā tas ir mūsdienu digitalizētajā pasaulē.

Ja vēl pirms gadiem desmit, piecpadsmit bērni un pusaudži kā savus paraugus mēdza izvēlēties ārstus, valstsvīrus, kādreiz arī zinātniekus, piemēram, astronautus, tagad aizvien biežāk par paraugiem kļūst pseidoslavenības – jūtūberi, vlogeri, instagrameri, tik-tokeri un jebkurš cits cilvēks, kurš ar ne pārāk dziļu gudrību piesaistījis vieglas izklaides kāru auditoriju. Šāda veida saturs un tā veidotāji aizvien vairāk kļūst par paraugu bērniem un jauniešiem, kuri vēl pašos pamatos nav iemācījušies kritisko domāšanu.

Latvijas informatīvā telpa ļoti skaidri parāda, ka var dzīvot baudpilnu un labklājības pilnu dzīvi, demonstrējot kailumu, piedaloties plašās un skaļās ballītēs. Var iegūt apbrīnu un sekotājus lamājoties.

Parāda,  ka skandalozitāte padara slavenu un izrunāšanās, sievietes iekaustīšana alkohola reibumā var kļūt par gada lasītāko, apspriestāko un savā veidā godinātāko tēmu teju lielākajā skaitā vietējo mediju. Un pieaugušie to lasa. Pieaugušie to apspriež. Un bērni klausās. Viņiem savā veidā nomatricējas – jā, tas ir veids, kā es gribētu dzīvot. Tas ir tas, par ko es vēlētos kļūt. Un, ja kāds to man liedz, tad – wtf? Un, b***, kāpēc kāds man kaut ko var aizliegt? Kāpēc es nedrīkstu būt tāds, kādi ir tie citi, kuri ir tik slaveni, tik apspriesti un savā veidā – pat pielūgti. Ar klikšķiem. Ar skatījumiem. Ar komentāriem.

Ja tā turpināsies, tad neesam tālu no tā, ka Latvijā ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju būs 1,9 miljoni pašpasludinātu slavenību. Ar 1,9 miljoniem vieglas izklaides kāriem cilvēkiem, 1,9 miljoniem baudkāras dzīves sludinātājiem. Un cilvēkiem, kas citos novērtēs nevis viedumu, nevis briedumu, bet gan lielāko skandālu un rupjāko lamu vārdu. Spēcīgāko sitienu pa seju. Vai kājstarpi.

Ir kāds joks, ka mūsdienās vairs nedzimst juristi, mediķi, skolotāji, bet gan fotogrāfi, influenceri un modeļi. Kā jau ar visiem jokiem, smieklīgākie ir tie, kuros atklājas diezgan liela patiesība. Vai vismaz šajā gadījumā – godīga un ļoti iespējama nākotnes projekcija.

Protams, neviens neuzstāj, ka visiem būtu jālasa gudras grāmatas. Neviens neuzstāj, ka rūpīgi jāvērtē patērētā informācija, sevišķi tagad, kad jebkas un jebkurš var publicēt gandrīz jebko. Un uzstāt, ka tā ir tīrākā patiesība. Neviens neuzstāj, ka ir jābūt kritiskiem pret pieejamo saturu un pašiem jāvērtē, kas ir un kas nav ticams. Kas ir un kas nav uzmanības vērts. Un, protams, visos laikos maize un izklaide ir bijusi daudz pieprasītāka par saturu, kurā nepieciešams iedziļināties. Vai par jautājumu, uz kuru atbilde prasa piepūli, apstāšanos un piedomāšanu.

Tomēr, lai sasniegtu kaut ko vairāk par klikšķiem, sekotājiem un komentāriem, tieši tās ir lietas, kas jādara. Ja vēlamies, lai mūsu bērni fano un sajūsminās nevis par TikTok video, bet izlasītu grāmatu, tad arī mums pašiem jāpiedomā – kas ir saturs, ko patērējam mēs?

Kas ir saturs, ar kura patērēšanu, skatīšanos ļaujam pelnīt medijiem un reklāmdevējiem? Jo, pavisam vienkārši – naudas devēji par medijiem balso ar saviem budžetiem. Jo vairāk mēs patērēsim viena veida saturu, jo vairāk tāda veida saturs tiks ģenerēts. Jo vairāk tāda veida saturs tiks ģenerēts, jo vairāk tas būs pieejams arī mūsu bērniem. Un viņi no tā, visticamāk, ilgtermiņā ietekmēsies daudz vairāk nekā no pāris prātīgām sarunām.

Mūsdienās princeses un prinči vairs nedzīvo. Dzīvo skaistuma karalienes – sabiedrības dāmas, kuru vienīgais multimediālais pienesums ir dziļi dekoltē. Dzīvo nekautri vīrieši, kuru sabiedrības pienesums tiek vērtēts pēc automašīnas markas un modeļa, izdzertā alkohola daudzuma vai lielākajiem muskuļiem. Zinātnieki, domātāji, inženieri un gudrie atkal nonāk uztveres līmeņa perifērijā. Viņu paustās gudrības un loģiskie spriedumi kļūst tik nesaprotami kā viduslaiku burvju un vārdotāju mistiskās izdarības.

Sakarība starp domāšanu un darīšanu vairs netiek uztverta nopietni. Piepūle gūt panākumus, kas tiešām sniedz pievienoto vērtību, nevis ātru baudu – atkal paliek nenovērtēta. Un tas ir tas, ko mēs kā sabiedrība mācām saviem bērniem. Paši ar savām darbībām, ar saviem ieradumiem neļaujam bērniem pieaugt. No bērnišķīgās maģiski mītiskās patības mēs ievedam viņus nevis briedumā, bet ilūziju maģiski mītiskajā pasaulē. Vidē, kur pa īstam pieaugt vairs nespēj neviens. Vidē, kur apstājas virzība uz priekšu. Vidē, kur tiek slavināta nepiepūle, nedarbs un tīra izklaide.

Autore ir psiholoģe un pedagoģe