Bieži citēts pasaulē

Godalgotais fiziķis Linards Skuja ar silīcija dioksīda stikla pētījumiem vēlas panākt, lai tīmekļa domēns LV ar laiku kļūtu prestižs augsto tehnoloģiju tirgū

Optisko materiālu pētījumus Linards Skuja sāka kā students un strādā pie tiem gandrīz 50 gadus. Skuja savā zinātnes laukā ir pasaules līmeņa eksperts, viens no visvairāk starptautiski citētajiem latviešu zinātniekiem. Viņš regulāri sastrādājies ar kolēģiem Vācijā, Francijā, Japānā un citviet. Par ieguldījumu Latvijas zinātnē, optisko stiklu fizikas un fotonikas attīstībā, profesors novembra beigās saņēma augstāko apbalvojumu — Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu.
Vitāls, dzīvespriecīgs, profesors man izrāda Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratoriju Ķengaragā. Līdzās grandiozām pašbūvētas aparatūras miriādēm, ar kurām latviešu zinātnieki veic savus starptautiski augstu novērtētos pētījumus, ir arī jaunās tehnoloģiju paaudzes minimālistiskā dizaina ierīces, kurās naudu ieguldījusi gan Latvijas valsts, gan Eiropas Savienība. Šajā institūtā strādā arī daudz jaunu fiziķu, turklāt izlīdzinās arī dzimumu proporcija — profesors ar lepnumu steidz iepazīstināt ar jaunajiem kolēģiem.
Intervijā Skuja pieskaras gan zinātnes un birokrātijas jautājumam, gan ideālajam mērķim, kāds pašam ir pētniecībā un kādu vēlas nodot jaunajām paaudzēm.

Mēs runājam 13. decembra rītā, kad paziņoti Lielbritānijas vēlēšanu rezultāti. Naktī sekoju līdzi diskusijām, bet, pie jums nākot, iedomājos — kad pēdējo reizi esat bijis tik satraukts par notiekošo, ka neesat varējis aiziet gulēt?
Protams, tā ir bijis. Piemēram, barikāžu laikā. Tā laika valdības vadītājam Ivaram Godmanim vajadzēja cilvēkus, kuriem var uzticēties. Viņš nāca no Cietvielu fizikas institūta, un barikāžu laikā cilvēki no institūta tikām aicināti palīgos. Arī es.
Liktenīgajā naktī, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, sēdējām Ministru Padomē kā Godmaņa uzticamības personas — tīri fiziskai ēkas aizsardzībai pret iespējamo Interfrontes organizēto darbaļaužu iebrukumu. Mums izdalīja resnus kabeļa gabalus ar šņorītes cilpu galā, kurā varēja iebāzt roku, lai var izmantot kā sitamo. Iedeva arī celtnieku ķiveri un gāzmasku.
Gaidot tālākos notikumus, skatījāmies [Krievijas žurnālista Aleksandra] Ņevzorova pseidodokumentālo filmu par Latvijas televīziju, ko «apsēduši jaunie nacionālisti un viņu snaiperi, bet brašais padomju desants cīnīsies». Skatījāmies, un radās šķērma sajūta, kā patiesību totāli var apgriezt otrādi. Tajā laikā man bija 39 gadi. Neslēpšu, baiļu netrūka, kad ārā bija dzirdami šāvieni, it īpaši, aplūkojot savu necilo bruņojumu. Pēc tam ar kolēģiem vairākas naktis stāvējām arī Zaķusalā pie televīzijas torņa.

Kā vērtējat Latvijas neatkarības gados panākto?
Esmu neapšaubāmi priecīgs, ka atguvām neatkarību, kaut arī man jau tajā laikā bija skaidrs, ka ar zinātni ies grūti. Vienlaikus bija ilūzijas, ka zinātnē viegli pavērsīsimies uz Rietumiem.
Drīz pēc neatkarības atgūšanas saņēmu Humbolta stipendiju, aizbraucu uz Vāciju. Pētījumi par stiklu bija turienes firmām interesanti. Piemēram, tādai lielai kompānijai kā Heraeus — viņi ražo materiālus arī mūsu Līvānu stikla šķiedras uzņēmumam. Biju kā zinātnieks ciemos šajā uzņēmumā, pētīju viņu paraugus un cerēju, ka viņi varētu arī mūsu universitātei kaut ko pasūtīt. Taču tā nenotika, jo valstis ļoti balsta savējos — pasūtījumu veicināšana saviem zinātniskajiem institūtiem ir kā slēptā subsīdija. Mēs Latvijā gribam būt svētāki par svēto Pēteri: uztraucamies, ka tikai neizkropļojam tirgu, bet Vācijā redzēju, ka viņi savus zinātniskos institūtus ļoti atbalsta.
Reizēm mums, zinātniekiem, vaicā, kāda ir mūsu sūtība? Kā es to saprotu: ja iegūstam labu aparātu un instrumentu parku, tad Latvijas industriālajām kompānijām, kurām ir problēma, ko pašas nevar atrisināt, varam palīdzēt. Taču šajā brīdī formāli var tikt uzskatīts, ka izkropļojam tirgu. Mums jāraksta pārskati, ko darām ar instrumentiem, kas iegādāti ar Eiropas Savienības naudas piedalīšanos — vai mērķi ir bezpeļņas vai komerciāli. Mums ir ļoti labs elektronu mikroskops, rentgena fotoelektronu emisijas aparāts. Dārgākie instrumenti mūsu jomā maksā pat vairākus simtus tūkstošu eiro. Priekšrocības Latvijas firmām nedrīkst būt, jo tie ir Eiropas kopīgie līdzekļi. Bet citas valstis uz to tik skrupulozi neskatās.

Kas kontrolē šo mehānismu?
Latvijā, līdzīgi kā visā Eiropas Savienībā, birokrātija ir liela, bet neviens tai acīs negrib lēkt, jo ir no tās atkarīgi. Minēšu piemēru. Mums institūtā, tāpat kā visur Latvijā, ir darba laika tabulas. Tā ir uzskaites sistēma, pēc kuras visi darbinieki strādā astoņas stundas dienā. Bet zinātnē tā nevar izmērīt. Mēdz būt, ka strādājam arī naktīs, vakaros — mājās. Lielu daļu laika aizņem formāli dokumenti, mazāk laika atliek zinātniskajam darbam — ļoti daudz ir pienākumu ap zinātni.
Latvijā viena no problēmām ir uzticēšanās. Kad zinātniskam projektam tiek piešķirta nauda, tas nozīmē, ka notikusi uzticēšanās. Pētīt nav tas pats, kas uzcelt māju: precīzi saskaitīt, cik logu, cik stundās pabeidza, noskaidrot, vai projekts izpildīts. Zinātnē rakstām plānu, bet, ja to varētu simtprocentīgi izpildīt, tas kļūtu bezjēdzīgs — kāda jēga pētīt to, kas jau simtprocentīgi zināms? Domāju, ka vajadzētu kontrolēt pēc ilgāka laika, kāds ir rezultāts. Ja tiešām nekas nav darīts, naudu turpmāk nedot. Nevis sīkumaini prasīt datus — darba laiku katram pētniekam tieši tā, kā projektā rakstīts.