Nēģu karaļi • IR.lv

Nēģu karaļi

2
Eduards un Zigrīda Skaveneci, SIA Krupis īpašnieki. Foto — Gints Ivuškāns
Ieva Puķe

Zigrīda un Eduards Skaveneci bija plānojuši doties pelnītā atpūtā, bet 90. gadu ekonomikas jukas lika pārvērst ģimenes hobiju biznesā. Viņi joprojām vada uzņēmumu Krupis un uzskata Carnikavas nēģus par visgaršīgākajiem Latvijā

Kādam ir jābūt īsteni labam nēģim, lai pircēji to meklētu? «Cilvēkiem ir dažādas garšas izjūtas, bet, pirmkārt, ir jājūt, ka nēģis ir tiešām svaigs,» atbild Eduards Skavenecs. «Arī ledusskapī stāvot, ja ēd tikai pēc nedēļas, nēģis zaudē to pirmo, to savu svaiguma garšu.»

Nēģis ir jāapstrādā pareizi. Gatavs jāuzkož viens vai uz labas kvalitātes baltmaizes ar sviestu. Nekaitēs drusciņa citrona skābumam. Etiķim un sinepēm Eduards gan saka kategorisku «nē». Smejoties stāsta, ko atbildējis publicistam Ērikam Hānbergam, kurš pie Carnikavas slavenākajiem nēģu cepējiem savulaik braucis kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni un žurnālistu Aivaru Berķi un brīnījies, ka uz galda nav šo piedevu. «Tad es tev iedošu kādu vecu nēģi, saliešu virsū etiķi, uzlikšu sinepes! Tu ēdīsi un no nēģa neko nejutīsi.»

Krupis — fotogrāfa ideja

Skavenecu ģimenes uzņēmumā decembris ir karstākais darba laiks. Nēģu sezona Gaujā pie ietekas jūrā iezīmēta no 1. augusta līdz 1. februārim, bet pircēju interese par ceptiem nēģiem, protams, vislielākā ir uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Nēģi ir svarīga sastāvdaļa mūsu tradicionālajā svētku galdā. Carnikaviešu nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes nupat iekļautas Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Eduards Skavenecs nēģu lietas apguvis nemanāmi. Skolas gados gājis palīgā tēvam, kolhoza zvejniekam. Skatījies, kā nēģus virtuvē cep māte. Meitene no daudzbērnu ģimenes Kombuļos un puisis no tādas pašas ģimenes Zilupē labākas dzīves meklējumos atnākuši uz Latvijas nēģu metropoli, satikušies, izaudzinājuši trīs dēlus. Vidējais, Eduards, pārņēmis dzimtas arodu.

Padomju laikos Carnikavas zvejnieki salīdzinoši labi pelnīja — mūsu saruna risinās 1955. gadā Skavenecu pašu rokām uzceltajā mājā, kurai blakus ir nēģu ceptuve. Eduards atceras: viņa jaunībā sezonā ģimenes galdā arvien bija mātes gatavotie nēģi, ko tēvam izdevās slepeni atdalīt no kolhoza loma. Kursabiedri Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, braukdami ciemos pie Skaveneciem, rūkdami mielojās ap nēģu kubuliņu. Lai arī zvejnieku kolhozs saglabāja jau pirmskara laikā izveidoto nēģu fabriku, kurā 30. gados arodu bija apguvusi Eduarda mamma, tolaik pie nēģiem varēja tikt tikai nelegāli. Gardā ēdmaņa no Carnikavas ceļoja uz augstākās nomenklatūras apgādes punktiem Krievijā.

Eduards kļuva par sporta pedagogu, 10 gadus bija Latvijā stiprākais vīrs savā svara kategorijā brīvajā cīņā. No viņa mammas Solomejas cepšanas prasmes pārņēma arī vedekla Zigrīda, ārste rentgenoloģe. Draugu lokā Skavenecu nēģi bija iecienīti. Atjaunotās neatkarības sākumgados arodu viņi ierādījuši citiem, paši uz biznesa attīstīšanu neesot mērķējuši. Pie horizonta jau bija datums, kad varētu doties pelnītā atpūtā. Dzimis 1938. gadā, līdz 1994. gadam Eduards strādāja par sporta skolotāju Pārtikas darbinieku tehnikumā. «Zigrīda paspēja priekšlaicīgi aiziet pensijā. Viņai iedeva 132 rubļu pensiju, tolaik pat algas nebija tik lielas,» ekonomikas paradoksus atceras dzīvesbiedrs. «Bet man pensijā iedeva tikai 40 latus… Tad gan ātri nodibinājām uzņēmumu. Abi joprojām strādājam. Man jau ir 81, Zigrīdai tikai 76 gadi, vēl jauna meitene!»

Par «Krupja» vārdu interesants stāsts. Zigrīdas vecāku dzīvokli Rīgā, Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, Skaveneci izīrēja. Īrnieki maksāja 300 dolārus mēnesī. «Viens, uzvārdā Gulbis, iekārtoja fotosalonu. 1991. gadā viņam vajadzēja firmu nodibināt. Viņš to nosauca: individuālais uzņēmums Krupis. Ielika logā reklāmu — varde ar hūti galvā un kaļķīti mutē. Drīz vien turpat uz Tērbatas ielas parādījās Fuji, Agfa, Kodak saloni, viņš vairs «nepavilka». Pameta visu, aizbrauca. Teica — ko es ārzemēs darīšu ar to Krupi? Še jums!» 

«Paka ar dokumentiem stāv, patiešām — kāpēc mums dibināt jaunu uzņēmumu? Tajā laikā, 1995. gadā, uzņēmumu dibināt nebija viegli, vajadzēja sākumkapitālu. 2000 latu — tā bija milzīga nauda. Bet mums Gulbja Krupis nebija pat jāpārreģistrē uz sava vārda, jo es jau tam biju līdzīpašniece,» vīra teikto papildina Zigrīda Skaveneca. «Nu varējām mierīgi cept nēģus, pēc likuma nedrīkstējām nodarboties tikai ar alkohola un cigarešu tirdzniecību.»

Eduards pieradis, ka pa šiem gadiem «Krupis» pielipis kā iesauka. Sākumā gājis jautri. «Vedu nēģu kubuliņu uz Alfas Rimi. Pavadzīmē rakstīts: «SIA Krupis, cepti nēģi, 10 kg.» Bet tur man prasa: «Ko, krupjus ved? Ēdīs tā kā ķīnieši?»

Cits Carnikavas uzņēmums Gaujas nēģi, ko agrāk sauca Kartupelis & Co, jau pirms Krupja tos piegādāja lielveikaliem. Bet Skavenecu ražojumiem reklāma nebija vajadzīga. «Pirmais pasūtījums — mūs paši atrada Spices Rimi, tad — Sky četri veikali. Bija uzzinājuši, ka mūsu nēģiem ir laba kvalitāte,» stāsta dzīvesbiedri. Joprojām noņēmēji ir Rimi un SKY, arī Stockmann. Nesen pievienojusies Maxima. 

Dienā — ap 1500 nēģu

Bet kas tad tik īpašs Carnikavas nēģu gatavošanā, ka tā definēta kā unikāla vērtība? Skaveneciem šī nominācija ir pārsteigums, jo process esot tik ierasts!

Nēģus kārto uz restēm — vēderiņus pie vēderiņiem, muguriņas pie muguriņām, rāda Eduarda un Zigrīdas mazmeitas vīrs Ainārs Daudziešans. Apguvis amatu, viņš nākotnē pārņems rūpalu. «Nēģus cep tādus, kādi tie nākuši no upes,» paskaidro patriarhs Eduards Skavenecs. «Ar sāli braukāt nav pareizi, viņiem tā gļotādiņa ir kā karbonādei speķītis. Cepoties uz oglēm, viss sliktais notek nost, nēģis kļūst tīrs. Piecas minūtes krāsnī, tad ņem ārā un apgriež. Pēc tam liek katlā, uzber sāli un pārlej ar vārošu ūdeni. Pusstundu nēģiem ir jāsutinās, tad ūdens jālej nost. Katru nēģi liek uz galda, ar dēlīti izspiež. Kubliņā iekšā, bet nēģu ūdeni atdzesē un uzlej virsū, lai uzsūcas.» 

«Viss — roku darbs,» rezumē Zigrīda Skaveneca. Ģimenes uzņēmumā ar koka dēlīšiem, kas mantoti vēl no mammas Solomejas, nēģus mūsu viesošanās laikā presē Eduarda brāļameita un krustmeita. «Nauda kuļas tepat ģimenē, savējos nodrošinām,» secina saimniece.

Lai Krupis turētos «pa nullēm», dienā jāapstrādā 80—100 kilogramu upes guvuma. 100 kilogramos ietilpst apmēram 1500 nēģu. Ja izcep vairāk, tad var cerēt uz peļņu.

Skaveneci nēģus muciņās fasē pa astoņiem vai desmit kilogramiem, lielveikalos tos tirgo pēc svara. Cilvēki parasti pērk tikai pāris «tārpiņus», ko uzlikt uz kārā zoba. Kvalitātes nodrošināšanai Krupis cenšoties veikt biežas piegādes, cepšanu elastīgi pielāgojot, lai prece arvien būtu svaiga. «Ir arī ražotāji, kas no zvejniekiem iepērk nēģus lielā daudzumā un sacep divām trim nedēļām uz priekšu. Jo rīt zvejniekiem nēģu var nebūt,» atzīmē Eduards. «Es nēģus neņemu vairumā, ja uzreiz nav, kur likt.» 

Pēc kāda starpgadījuma Krupis tos arī vairs nepiedāvā tirgū. «Negribam zaudēt prestižu. Jā, mēs nēģus devām tirgū, raiti gāja,» stāsta boss. «Bet tad viens zvana: «Eduard, vai tu biji piedzēries? Tavi nēģi nav ēdami.» Ziniet, ko nozīmē, kad šitā pasaka?! Es taču biju iepriekšējā dienā pats aizvedis svaigu muciņu!» Bet pārdevēja ņem vienu nēģi no priekšplānā novietotās Krupja muciņas, pārējos veikli piesviež no citas, kuras ražotāja nosaukums paslēpts. «Tirgū, ja pats nestāvi klāt, nekad nevar zināt,» secina eksperts. «Pat veikalā ir gadījies vērot, ka citus nēģus tirgo kā manus. Šāda rīcība nav patīkama.»

Latvijā vēl nesen bija deviņi nēģu cepšanas uzņēmumi. Viens Salacgrīvā, viens Lapmežciemā, pārējie septiņi Carnikavā. Tagad palikuši pieci. «Mēs esam lielākie pēc nomaksātajiem nodokļiem,» saka Eduards Skavenecs. «Apjoms ir pietiekams, nevaram vairāk apstrādāt.»

Krupis sadarbojas ar abiem Carnikavas zvejas uzņēmumiem, Grifu un Lesti, vīri nēģus ķer murdos. Nepieciešamības gadījumā izejmateriāls jāiepērk arī no zvejniekiem otrā Latvijas pusē. «Pāvilostas un Ventas nēģi ir jūras nēģi, lielāki nekā mums. Bet Carnikavas nēģi ir visgaršīgākie,» paziņo Eduards. «Katrā upē nēģu garša atšķiras. Gaujas un Salacgrīvas nēģi ir vislabākie, Vecdaugavas jeb Doles nēģi — vissliktākie, garšo pēc dūņām. Tas pats ar Igaunijas nēģiem.»

Raizes nēģu speciālistiem sagādā straujā populācijas sarukšana. Agrāk Carnika-vas zvejnieki vienā naktī varēja tikt pat pie piecām tonnām nēģu, bet tagad 100 kilogramu skaitās labs loms. «Ja pazūd nēģi, pazūd viss mans darbs,» secina Eduards Skavenecs. Vecie zvejnieki cerīgi gaidījuši lielās vētras, kas sajauc ūdeni, jo «Rīgas līcis ir kā muca».

Kopš carnikaviešiem vairs nav jāpaēdina priekšnieki Maskavā, vietējam tirgum nēģu pietiek. Skaveneci sezonu pagarina, uzglabājot ceptus nēģus tūristiem, kas sarodas vasarā. «Esam iemācījušies nēģus pareizi saldēt. Tas ir jāprot, jāatlaidina pareizā temperatūrā,» viņi stāsta. Ekskursiju vadīšana vislielāko prieku sagādā Eduardam. «Man kā bijušajam sportistam un aktierim gribas būt apritē, gribas, lai tūristiem būtu interesanti.» Jā, Skavenecs savulaik bijis pieprasīts epizodiskās kinolomās. Tēlojis kramplauzi Rīgas kinostudijas filmā Ceplis, vācu zaldātus virknē Mosfiļm kinodarbu.

Carnikavas nēģu svētki, kas augusta pēdējā sestdienā notiek jau kopš 2002. gada, arī ir Eduarda lolojums. Tagad pasākuma rīkošanu pārņēmusi pašvaldība, bet Krupis organizē atsevišķu programmu savā sētā. Var viesiem izrādīt ģimenes slavas zāli, apbalvojumus: Zigrīda ir sporta meistare šaušanā, trenējusies kopā ar Afanasiju Kuzminu, znots Ainārs — futbolists Latvijas izlasē minifutbolā, piedalījies pasaules čempionātā.

«Ainārs izdomāja nēģu suši, ko citi pēc tam nokopēja,» lepojas Skaveneci. «Kaut kā jau jāpiesaista skolēni. Jaunieši nēģus tagad ēd mazāk, taču pie mums apēd visu suši. Dzer kolu, tā var dabūt iekšā. Bet zupā, ko vārām uz svētkiem, znots liek grilētus nēģus. Tad sanāk cita garša, tāda austrumnieciska. Viņam ir ķēriens!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Gribam nemateriālo kultūras mantojumu atstāt nākamajai paaudzei, savai ģimenei. Mazmeitas vīru nēģi ieinteresēja. Tas nav tāds mantojums, kas taustāms. Ir jābūt patikai turpināt šo ražošanu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Sīkas kļūdiņas ir jebkuram, bet mums visa darbība ir cenšanās nepielaist kļūdas, citādi — kāda jēga strādāt?»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Būt godīgam. Arī pret otru uzņēmēju. Draudzība ar konkurentu nedrīkst būt. Bizness ir bizness. Vari «iekrist» tad, ja tu pret kādu izturies īpaši. Pret vienu esi godīgs un pret otru negodīgs.»

Znots Ainārs Daudziešans ir Mangaļsalas zivju fabrikas strādnieku atvase. SIA Krupis saimnieki ir pārliecināti — bizness būs drošās rokās.
Foto — Gints Ivuškāns

Komentāri (2)

Pandora 29.12.2019. 12.45

“slepeni atdalīt” no kolhoza mantas… bet tagad – godīgs uzņēmējs un partneris

+1
0
Atbildēt

0

Sskaisle 19.12.2019. 10.10

kam veiksme, kam neveiksme
gribēju mammai aizvest kādu nēģa gabaliņu , jo pati tos neēdu, bet mammai ļoti garšo – Svētā Debess – 36 eur kg , centra rimčikā – cik tad jāpelna , lai kaut ko tādu drīkstētu nopirkt?

Lai jau veicas arī turpmākajā – man nav žēl, bet nu … kā lai saka – šiem veiksme man rūgtumiņš ….

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu