Jāņa Jaunsudrabiņa vilināšana uz dzīvi Padomju Latvijā
Sākotnēji 1939. gadā turpinājumos avīzē Jaunākās Ziņas, bet 1942. gadā jau grāmatā iznāca Jāņa Jaunsudrabiņa (1877—1962) romāns ar nosaukumu Nauda. Par īpašu likteņa ironiju jāuzskata atklājums, ka aukstā kara lielvaru cīņu laikmetā nauda arī reālajā dzīvē veidojusi līdz šim reti apzinātu asi rakstnieka biogrāfijā.
Starpkaru Latvijas pēdējos gados Jaunsudrabiņš skaitījās itin turīgs. 1938. gadā viņa ikmēneša ienākumi — honorāri, vecuma pensija, laikraksta Jaunākās Ziņas pensija — nereti pārsniedza 1000 latu. Salīdzinājumam — toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1940. gadā uz rokas saņēma 1920 latu mēnesī, bet kvalificēts rūpniecības strādnieks — ap 100 latu. Kad rakstnieks 67 gadu vecumā Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās, ceļš no pārticības veda uz diezgan trūcīgiem apstākļiem. Vecumdienas trimdā viņu «materiālā un zināmā veidā arī sociālā ziņā atsvieda atpakaļ uz līmeni, no kura [viņš] bija cēlies» — tā savā rūpīgajā monogrāfijā par rakstnieka gaitām Vācijā atzīmē Volfhards Raubs (Wolfhard Raub).
1944. gada oktobrī Jaunsudrabiņš un viņa sieva Nate Vācijā ieradās ar 7000 vācu markām, cerot ar tām iztikt līdz kara beigām un vēl atgriezties dzimtenē.
Pirmajos desmit gados pēc Otrā pasaules kara beigām daudziem latviešu trimdiniekiem sadzīves apstākļi Rietumos bija visai spiedīgi. Materiālas dabas rūpēm līdzvērtīgs bija psiholoģiskais satricinājums par zaudēto dzimteni. 1956. gadā latviešu grāmatu apgāds Imanta Kopenhāgenā publicēja Jāņa Jaunsudrabiņa sastādītu vēstuļu izlasi ar nosaukumu Tā mums iet. Krājuma ievadā viņš raksta, ka šis gadu desmits «mūs turējis kā sapnī, vienos mocošos murgos, dažkārt arī karātavu humorā».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.