Paspēt • IR.lv

Paspēt

Andris Ogriņš. tā putna diena. Jāņa Rozes apgāds, 2019.
Sintija Kampāne

It kā ar šuvēm atklāta un atkailināta Jāņa Rozes apgādā publicētā Andra Ogriņa grāmata tā putna diena rada trausluma efektu, ko apliecina noformējumā izmantotā vaļējā muguriņa un gaiši debeszilie vāki ar putna spārna piecu spalvu fragmenta ilustrāciju labajā augšējā pusē, kas «izsprukusi» no grāmatas iekšvāka. Putns lidojumā skatās jau uz pirmo dzejoli, kas, gluži kā prologs, ievirza ideju par attiecību radošo potenciālu. Atverot grāmatu, redzams, ka krājums arī iedalāms piecās daļās. Katra publikācija, katra redzamā darbība, kurā jebkurš radošs cilvēks izlemj nodot ārpasaulei savu darbu, kas tapis sasaistē ar personiskām kolīzijām, ir nenovēršams atklāšanās fakts, atbildība un jauns realitātes padziļinājums vai pat ierocis cīņā ar eksistences determinismu. 

Grāmatas nosaukumā gluži pretenciozi pieteikta krājuma tendence — aiz savādotas bibliskās parafrāzes slēpjas vai nu apziņa par septīto radīšanas dienu vai pat gaidāmu, tomēr iepriekš neparedzamu apokaliptisku pavērsienu. Robežstāvoklis, kas norādīts nosaukuma formā, aptver katru liriskā varoņa mirkli, kurā tas vēršas pret savu laiku un piedzīvo garīgus grēku plūdus: «paspēt / pirms tevi noķer cilpā sasiets putns» (13). Radīšanas un iznīcības motīvs līdz ar putnu kā radošu spēku, demiurgu vai pat biblisko Garu caurstrāvo visu krājumu. Vienlaikus putns ir simbols personības defektiem, kas atstāj netīrību un haosu. 

Iepriekšējos dzejkrājumos Ogriņa tēlainībai raksturīga sabiezināta, sadrūmināta noskaņa, aloģiskums, oberiutu kustības ietekme. Savukārt grāmatas tā putna diena noskaņai raksturīgs gaišums, nedaudz — rezignācija un pat naivums un rotaļīgums, bet sapņa poētiskā struktūra joprojām ir jaušama. Ogriņa dzejā eksistenciālās domas patveras aiz dažādām estētikas robežām, tādējādi radot emocionalitātes efektu, bet tas noturīgi izdodas tieši īsajos, cikliskajos dzejoļos, kas atrodami grāmatas vidū. Tie gluži kā liriski «sprakšķi» izceļas uz apjomīgo un naratīvo dzejoļu fona. Krājuma vidū dzejolis, kas atsaucas uz desmit baušļiem, izmantojot formu «tev nebūs», it kā pašironiski reflektē par garīgo nemieru un destruktīvo noskaņojumu. Kodolīgās rindas ir piesātinātas ar absurdu, aiz kura tomēr daļēji izgaismojas noteikta racionāla loģika.

Dzejoļu naratīvu veido liriskā varoņa pašrefleksija un vēršanās pret otru personu, kuras uzdevums ir saprast, ka «visvairāk sāp / kad tu vēlies pieturēt bet nespēj» (18). Tomēr automātisms lielākoties ir kā ceļaspieķis taisnvirziena tekstualizētajā satiksmē, kur sievietes ķermenis var pārtapt ietvē un brauktuvē vai kur pēkšņi uzplaukst fonētisku likumību veidoti tēli, oksimoroni un paradoksi, trāpīdami lasītāja atmiņā: «atbilde / steidz sevi gaidīt» (39). Caur apziņas plūsmu atbrīvojas dažādi iespaidi, līdz ar to dzejoļi lielākoties ir formā gari un rindu īsuma dēļ grafiski vertikāli, savukārt tēli savērpjas dažādās sintaktiskās konstrukcijās, arī divdabja teicienos un iestarpinājumos, kas raksturīgi jau iepriekšējam krājumam Debesu punkti. Tie daļēji apgrūtina dzejoļu uztveri, rada plašas un reizēm neuztveramas tēlu kaskādes, kas dzejoļa noslēgumā tiek atspriegotas ar konkrētu tēlu vai vārdu. Jāpiebilst, ka grāmatu veido 59 dzejoļi; reizēm grūti izšķetināt robežšķirtni starp sākumu un beigām. Attiecības starp «es» un «tu» brīžam kļūst par labirintu, kurā dzejolis mijas ar dzejoli. Tikai krājuma ieskaņa un izskaņa atspriego nemitīgo pašrefleksijas plūsmu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu