Iekšuptiecība vai noslēgtība? • IR.lv

Iekšuptiecība vai noslēgtība?

Jānis Vādons. Klusuma forma. Pētergailis, 2019.
Raimonds Ķirķis

Līdz ūkai pārpildītam ar galēji pārnestu nozīmju virāžām izteikties par to, kas izlasīts Jāņa Vādona trešajā dzejoļu krājumā Klusuma forma, recenzentam ir itin sarežģīti. Var bezrūpīgi pozitīvisma garā veikt dažādas uzskaites, norādīt uz atsevišķām metaforām, dažas no tām citēt vai skaidrot to iespējamās nozīmes dzejoļa un plašākā kontekstā, tomēr drošas skaidrības par izlasīto joprojām tik un tā nebūtu. 

Vādons ar savu brangi izkopto subjektivitāti līdzās Andrim Ogriņam šobrīd veido tā spektra galu latviešu dzejā, kurā teksts tiek organizēts pēc tādām likumībām un paņēmieniem, kas lasītāju klasiskajā shēmā «teksts—autors—lasītājs» padara beztiesīgu. Kaut abi autori raksta daudznozīmīgi, tā sniedzot šķietami plašu instrumentu klāstu dzejas analīzei, viņi ar lielu baudu paši piesavinās savu darbu jēgu. Līdz ar to šajā apskatā drīzāk norādīšu uz to, kā Vādona dzejā nav (nejaukt ar to, kā trūkst), galavārdu atstājot katra lasītāja subjektīvā sprieduma ziņā. 

Nav skaidrības, pēc kādiem principiem Vādons nosaka viena teksta sākumu un beigu punktu. Tikpat labi viens dzejolis var būt jebkādās attiecībās ar citiem dzejoļiem, tāpat arī grūti atkodēt vēstītāja pozīciju jebkuros apstākļos, kuros viņš ir ievietots. Kaut krājums lielākoties sastāv no cikliem, pamatojumu to kompozīcijai var rast tikai pirmajos divos — Izrāžu mēģinājumos un Vīrs ar molbertu, tāpēc ka tie apspēlē attiecīgi teātra izrādes un gleznas tēla potenciālu kļūt par metonīmisku figūru cilvēciskajām kaislībām. Turklāt nav konkretizējami ne izrādes tapšanas motīvi, ne žanriskā piederība, ne tēlu sistēma, ne iestudējamais materiāls, tāpat arī glezniecības ciklā valda fantasmagorija ar neobligātām atsaucēm uz vielisko realitāti. Protams, var atsaukt atmiņā dažādus 20. gadsimta radītos miklos sapņus par apziņas fragmentāciju, tomēr Vādona dzejā teksta fokusētājs ir nesamērīgi izkliedēts, lai kādā brīdī spētu savilkt cilpu. 

Cita dzejas īpašība, kura Vādona dzejā, manuprāt, ir apgrūtinoša, ir t. s. implicītā informācija, par kuras tulkojamību Josifa Brodska dzejā autors publicējis arī zinātnisku rakstu (ar Jāņa Veckrāča vārdu). Proti, Vādona gadījumā ietvertā ir tik daudz, ka lasīšanas procesā noģiedamais tikpat kā izzūd jeb drīzāk izzūd pārliecība, ka to ir iespējams nolasīt. Protams, tas neizslēdz sapratnes iespējamību, tomēr, lai tā notiktu, ir jāsakrīt pārlieku daudziem mainīgajiem starp autora un lasītāja pieredzi. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu