Unikāls gadījums — pāris gados tiek izdotas divas viena autora atdzejojumu izlases ar gandrīz identisku saturu. Šķiet, Semjona Haņina atdzejošana latviski ir kāds mūžam nepabeidzams projekts. Un allaž ir sajūta, ka tieši Haņins tā arī pa īstam nav atdzejots.
Haņinu varētu saukt par visklasiskāko Orbītas dzejnieku. Turklāt dzīvā runas intonācija nodrošina daudz lielāku t. s. cilvēciskā siltuma klātieni. Atdzejotājs paļāvīgi seko intonācijai, bet līdz ar pirmajiem soļiem ielūst mānīgi stingrajā teksta ledū. Tad — ķepurošanās atpakaļ uz krastu.
Tādēļ es saprotu Ilmāra Zvirgzda motivāciju izdarīt visu «pa savam un pareizi». Zvirgzda tulkojuma ieguvumi ir vairāki.
Pirmkārt, tas ir konsekventu atdzejošanas principu lietojums iepretī dažādu atdzejotāju radītajam stilistiskajam un teksta izpratnes raibumam Neputna melnās samta sērijas izdevumā. Līdz ar to ikvienā jaunās grāmatas atdzejojumā ir atpazīstams viens — Haņina—Zvirgzda balss tembrs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.