going places
Es neiešu uz krājuma atvēršanu. Es neliekuļošu, ka mani interesē tas, ko ir uzrakstījuši citi, es gribu lasīt tikai sevi. Es atceros literātu, kurš teica, es esmu cibā, bet es lasu tikai pats sevi. Es varētu aiziet, dabūt grāmatu, atšķirt savu tekstu, un lasīt tikai sevi.
Es neiešu uz atvēršanu. Jau vairākas dienas es domāju par Indonēziju un savu izmisumu. Es domāju, un lepojos, bet es nevaru par to uzrakstīt.
Es lepojos ar savu izmisumu, bet nevaru to satvert. Es lepojos pazemīgi, kā studentes, kuras noniecina savas zināšanas, no sirds. Bet es nevaru par to uzrakstīt, jo es nevaru to satvert.
Tam nav iemesla, tam nav formas, ir tikai vispārīgas noskaņas.
Tam ir kāds sakars ar autobusiem, kas braucot atstāj aiz sevis sniega svītru, tam ir kāds sakars ar cilvēkiem autobusos, un to, kā es pavadu dienas. Tam ir kāds sakars — ar to, ka es nevaru pat uzrakstīt par savu izmisumu, jo tas vēl nav pietiekami mans.
Es lepojos ar savu neskaidro izmisumu, es esmu pazemīgs, un nevis kā tie pazemīgie kristieši, kas lepojas ar savu pazemīgumu. Es esmu gatavs padoties, un es nespēju būt padevīgs. Mans izmisums ir telpisks un ietver to, kas notika ar mani pa dienu.
Es gribu lasīt tikai pats sevi, es gribu pārlasīt pats sevi, es pārlasu un pārlasu vēlreiz, ko es esmu uzrakstījis. Es gribētu uzrakstīt par Indonēziju. Vajadzētu braukt uz visām tām vietām. To vajadzētu uzrakstīt.
es sapņoju par tādu puisi
es sapņoju par tādu puisi. viņš sēž autobusā priekšā, ejas malā. viņš ir rūtainā kreklā, es domāju par tādu puisi. mēs braucam skolas ekskursijā, un viņš sēž dažas solu rindas uz priekšu. es sapņoju par tādu puisi, viņš ir rūtainā kreklā, un viņš izlicis savu celi sāņus, apsēdies uz savas pēdas. viņam ir kails ceļgals, drukns un robusts, es zinu šādus vārdus, man patīk literatūra un dzeja. viņš ir tik superīgs, un, kā lai to pasaka, nē, es neesmu viņā iemīlējusies, es viņu arī gandrīz nepazīstu, viņš ir no paralēlklases, un tikai šogad atnācis uz mūsu skolu. viņa ceļgals ir drukns, stūrains un ciets, vienlīdz muskuļots augšup un lejup, runā, ka viņš trenējas tenisā. bet es to nezinu, es redzu viņu autobusā. kad es eju viņam garām, es jūtos stūraina un karsta. vienreiz, pie ugunskura, viņš pievērsa man uzmanību, bet tagad viņš nerunā ne ar vienu. es gribētu ar viņu parunāt. mēs runājām par literatūru, un mazliet par dzeju. viņš spēlē ģitāru, un tā nemaz nav taisnība, ka visi sportisti ir stulbi. es jūtos kaut kā mājīgi un silti, kad viņš to saka. tagad es braucu autobusā, un domāju par viņu. es neesmu viņā iemīlējusies, es tikai gribu turpināt sarunu ar viņu. es vairākas reizes paeju viņam garām, bet viņš neko nepamana.
tie visi ir tādi nieki, un muļķības. es neesmu viņā iemīlējusies, un vispār mani tas neinteresē. es tikai nevaru izturēt, kad viņš ar mani nerunā. es uzvelkos, un man vajag panākt savu. tagad jau visi runā, ka es esmu viņā iemīlējusies, ieķērusies līdz ausīm. tā nav taisnība, bet lai runā, man vienalga. es nevaru izturēt, ka viņš man neatbild. ja viņš man atbildētu, es varētu mierīgi pateikt, un kas tur liels. bet es nevaru, kad viņš man neatbild, un es palieku galīgi traka, un visi jau runā, ka es esmu viņā iemīlējusies. man vienalga. es tikai gribētu ar viņu vienreiz parunāties.
varbūt nemaz nav skumjas
varbūt nemaz nav skumjas, tikai nogurums, jā, tas noteikti ir nogurums. un tomēr arī skumjas. vasaras dienā, kad gaiss ir spiedīgs, bet viss ir tukšs, cilvēki iet. skumjas, bet varbūt tikai nogurums. nogurums, uz kura bāzes izplatās skumjas, kā slapjums uz kleitas, kā nošu partitūra, smaga ar iegrimumiem un tukša.
skumjas, kas ir kā nogurums, kas ir tukšas, kā skatīšanās autobusā uz pretimbraucējiem. nogurums, kuram nav cita iemesla kā pārāk daudz staigāšanas pa dienu, bet kurš autobusā pārņem kā nogurums, kurš ir dziļš un iestiepjas līdz pat bērnībai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.