Paskrējis jau gads, kopš trīs dzejoļi katrā Domuzīmes numurā pašķir lasītājam ceļu tālāk laikā, par kuru vēl nesen vaicājām — kāda būs dzīve pēc valsts gadsimta jubilejas, vai mums neaptrūksies spozmes, īstu dāvanu, skaistuma? Ja atrodam brīžus dzejas lasīšanai, ja atrodam stundas, lai nodarbotos ar šķietami neiespējamo atdzejas darbu, tad neaptrūksies visa nosauktā, un, cerams, latviešu valodā turpinās ieskanēties dažādi vērtīgi citzemju autoru darbi, savienojot gadu desmitus un simtus.
Ingmāra Balode
Silvija Plāta (Sylvia Plath, 1932—1963) uzskatāma par vienu no slavenākajām amerikāņu dzejniecēm 20. gadsimta pēckara periodā. Dzimusi Bostonā, studējusi Kembridžas Universitātē, dzīvojusi ASV un Anglijā. 1982. gadā — 19 gadus pēc Plātas nāves — dzejniecei piešķirta Pulicera prēmija. Tā kā Plātas īsā dzīve lasītājus aizrāvusi tikpat, cik viņas spožie darbi, par autores traģisko likteni — cīņu ar depresiju, pašnāvību, elektrokonvulsīvo terapiju, izjukušajām attiecībām ar dzejnieku un tulkotāju Tedu Hjūzu (Ted Hughes) — sarakstīts milzumliels apjoms literatūras. Plātu dēvē par t. s. grēksūdzes dzejas meistari, tādēļ pētnieki regulāri viņas rindas saistījuši ar konkrētiem biogrāfijas momentiem. Viņa nesaudzīgi rakstījusi par attiecībām ar vecākiem, kopdzīvi ar vīru, paštēlu un garīgo izmisumu.
Lai arī starp Plātas dzīvi un dzeju pastāv nenoliedzama mijiedarbe, pliki biogrāfisks lasījums draud aizēnot citas viņas dzejas interpretācijas. Piemēram, tradicionāli būtu pieteikt dzejoli Tulpes (Tulips), sakot, ka tas sarakstīts 1961. gada martā, kad Plāta apendektomijas dēļ uzturas slimnīcā. Tomēr tikpat būtiski pievērst uzmanību dzejoļa tēlainības loģikai, piemēram, kā nemanāmi reliģiozi sakrālais saplūst ar piezemēti klīnisko.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.