Radīt kopā • IR.lv

Radīt kopā

Pamela Butāne. Foto no privātā arhīva
Ilze Vītola

Teātra māksliniece Pamela Butāne rosās gan valsts teātros, gan neatkarīgos projektos, meklē radošus domubiedrus un atzīst — nespēj ar tukšām rokām iziet no grāmatnīcas

Kas tevi pamudināja kļūt par scenogrāfi?
Teātri atklāju salīdzinoši vēlu, kad mācījos vidusskolā. Noskatījos Jaunā Rīgas teātra Ziedonis un Visums un sapratu — gribu strādāt teātrī. Kad beidzu vidusskolu, domāju, ka režisoros netikšu, tāpēc iestājos scenogrāfos. Ne mirkli nenožēloju šo lēmumu.

Vai, apmeklējot citu veidotās izrādes, vari tās izbaudīt?
Atklāti runājot, sanāk pārlieku fokusēties uz tehniskām niansēm — kas nav sanācis, ko es darītu citādi, kas savukārt izdevies un ko labprāt izmantotu savā darbā. Grūti nosēdēt izrādēs, kas noformētas pārlieku ilustratīvi, izmantojot banālus risinājumus. Manuprāt, jāmeklē asociatīva, simboliska vai inovatīva pieeja.

Kāds ir scenogrāfijas uzdevums?
Scenogrāfijai nav jāilustrē lugā notiekošais, bet jāveido izrādei papildu slānis. Tas nevar būt subjektīvs redzējums, bet valoda, ko spēj uztvert plaša auditorija. Ar darbu pie izrādes vizuālā tēla radīšanas man ir par maz, vēlos iesaistīties radošajā procesā dziļāk. Tāpēc sāku veidot savus projektus, kuriem pieaicinu radošo komandu. Katrs sniedz savu devumu, un visiem izrāde ir vienlīdz svarīga un personīga. Mani interesē arī videomāksla. Nevēlos sevi ierobežot, darbojoties tikai scenogrāfijas lauciņā.

Kā norit scenogrāfa darbs pie izrādes?
Vispirms jāanalizē luga. Tad ar izrādes komandu spriežam, kura ideja ir svarīgākā un jāizvirza priekšplānā. Balstoties uz to, veidoju scenogrāfijas konceptu, mēnesi pirms mēģinājumiem to prezentēju teātra direktoriem un tehniskajai komandai. Teiksim, Valmieras teātra izrādes Viktorija galvenā ideja ir jaunības dullums, kad nav bailes sasisties. Šai un gūzmai citu izrāžu, to skaitā Dvēseļu utenim, veidoju arī kostīmus. Viktorijā visi aktieri ir basām kājām, piefiksēju — kad aktieriem ir plikas kājas, viņi kļūst trauslāki, emocionālāki, bet aina — dzīvāka. Kad strādāju ar valsts teātriem nesaistītos projektos, jākļūst par cilvēku-orķestri — nav ražošanas cehu, pati skraidu pa veikaliem, visu taisu. Vienmēr jāpatur prātā arī finanses. Ne vienmēr budžets ir tāds, kādu gribētos, bet mazākam finansējumam ir savi plusi — tas piespiež meklēt radošākas pieejas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu