Abu pasaules karu fotoliecības Latvijā ir retums, jo lielākā daļa fotogrāfu cieta represijās vai devās bēgļu gaitās. Tomēr fotovēsturnieka Pētera Korsaka neatlaidība daudzu gadu garumā ir ļāvusi atrast unikālus kadrus un atminēt arī kādu mīklu
Ja nebūtu Pētera Korsaka urdošās zinātkāres un pacietības gadiem ilgi ar izmeklētāja cienīgām metodēm vākt informāciju, mēs par Latvijas pirmajiem fotogrāfiem un viņu darbību neko daudz nezinātu. Viņš bija tas, kurš, pētot pasaulē mazākās fotokameras Minox vēsturi, atklāja izgudrotāju Valteru Capu.
Pēteris Korsaks pirmais izzināja un uzrakstīja par latviešu fotogrāfijas tēvu dēvētā Mārtiņa Buclera dzīvi. 70. un 80. gados viņš ar mugursomu plecos apgāja gandrīz visus Latvijas novadus, lai savāktu liecības par lauku un mazpilsētu fotogrāfiem.
Ar izdevniecībā Neputns tikko iznākušo grāmatu Latviešu fotogrāfi — kara liecinieki Pēteris Korsaks atkal ir izdarījis vienreizēju darbu: atņēmis aizmirstībai to cilvēku vārdus, kuri ar fotokamerām iemūžinājuši latviešus abos pasaules karos.
Sākotnēji jums esot bijusi iecere izstāstīt par pieciem kara fotogrāfiem, bet grāmatā ir pat četrpadsmit. Kā tā?
Par pieciem Pirmā pasaules kara fotogrāfiem grāmatā neuzrakstīju — lai gan biju savācis materiālus, nebija saglabājusies neviena viņu uzņemtā bilde. Viens no viņiem, Voldemārs Priede, bija izcils meistars, piedalījies Mārtiņa Buclera 1906. gadā izveidotās Latviešu Fotogrāfiskās biedrības dibināšanā. Lai arī Priede ar saviem darbiem bijis daudzās fotomākslas izstādēs, neviena viņa kara laikā uzņemtā fotogrāfija nav saglabājusies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.