Var uzskatīt, ka karš Austrumukrainā ir beidzies, taču īsts miers aizvien nav iestājies. Ciemošanās pašpasludinātajā Luhanskas Tautas Republikā apliecina, ka ceļš līdz normālai dzīvei ir vēl tāls un šķēršļu pilns
Zārks liegi zvalstās četru nesēju rokās. Pa priekšu iet piektais vīrietis ar rotātu krustu rokās. Lai šķērsotu sagrauto tilta posmu, vispirms pa stāvām pagaidu koka kāpnēm jātiek lejup. Zārka kājgals sasveras uz leju. Tad, vīriem kāpjot augšup, nelaiķa kājas paceļas krietni augstāk par galvu. Jā, pat mirušajiem pēdējais ceļojums te nav viegls.
Saspridzinātais tilts pār Siverskijdoņecas upi ir viens no sašķeltās Austrumukrainas simboliem — tagad tas šķir ģimenes, draudzības un bijušos biznesa partnerus. Tilta laidumā, kas vēl turas, asfalts ir vienos caurumos. Tiem cilvēku simtiem, kas tiltu šķērso katru dienu, nav viegli. It īpaši pensionāriem un mātēm ar bērnu ratiņiem. Parasti kāds cits piesteidzas palīgā.
Uz ziemeļiem no Siverskijdoņecas plīvo zilidzeltenie Ukrainas karogi, apliecinot, ka šī teritorija aizvien ir Kijevas pārvaldē. Dienvidos un arī uz paša tilta saslieta trīskrāsainā versija par Krievijas karogu — baltā josla aizstāta ar gaiši zilu. Tas ir pašpasludinātās Luhanskas Tautas Republikas jaunais simbols. Šī teritorija ar Krievijas palīdzību no Ukrainas atšķēlās 2014. gadā. Starptautiski šī republika netiek atzīta un uz papīra aizvien ir Ukrainas teritorija. Bet realitātē tā kļuvusi par Krievijas piedēkli, kurā dzīvo 1,5 miljoni cilvēku, izveidotas 17 ministrijas un kura ģerbonī staro padomju zvaigzne.
Iekļūt Luhanskā rietumu žurnālistiem nav viegli. Pēc kādiem kritērijiem Tautas Republikas sakaru ministrija apstiprina vai noraida atļauju, nav skaidrs. Taču šoreiz man paveicas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.