Spēle ar velnu • IR.lv

Spēle ar velnu

3
«Izjūtu pienākumu visu izstāstīt, kā es to atceros un redzu. Jā, mēs subjektīvi centāmies nedarīt nevienam sliktu, bet nezinājām, kā esam tikuši izmantoti. Nožēloju grēkus un ceru uz piedošanu,» Aleksejs Grigorjevs, segvārds Jevgēnijs, savervēts 1977. gadā
Māra Miķelsone

VDK slepeno aģentu loks bija plašs — no vienkāršiem strādniekiem līdz zinātniekiem. Īpaši čeku interesēja pretpadomju noskaņojums, tāpēc tā atrada veidus, kā pakļaut cilvēkus, izmantojot viņu vājības, karjeras alkas vai noslēpumus. Kā čeka vervēja slepenos aģentus, atklāj arī astoņi Augstākās Padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet viņu vārdi atrodami «čekas maisos»

Austrieti Ingrīdu viņš pazīst līdz šai baltai dienai. Tieši viņas vārdu Ingrid čekas kurators ieteica izvēlēties par segvārdu tolaik jaunajam Tilžas skolotājam Jurim Cibulim, tagad pazīstamam ābeču kolekcionāram un bijušajam Augstākās Padomes deputātam, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ingrīda bija viņa pirmā vēstuļu biedre no «kapitālisma valsts», kad Cibulis vēlējās iegūt papildu materiālus angļu valodas studijām. 

Pērn decembrī publiskoto Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu alfabētisko un statistisko kartotēku Krievijas vēsturnieks un totalitārisma noziegumus pētošās organizācijas Memorial priekšsēža vietnieks Ņikita Petrovs uzskata par vērtīgu akadēmiskās pētniecības avotu — daudzi no tajā esošajiem var sniegt skaidrojumu sabiedrībai, kā notika viņu savervēšana.

Tik lielā apjomā šāda VDK slepeno aģentu kartotēka atklātībā ir nonākusi pirmo reizi, uzsver vēsturnieks. Tā parāda, kādus cilvēkus no kuriem sabiedrības slāņiem VDK izvēlējās par slepenajiem informētājiem.

Petrovs Ir norāda, ka VDK aģentus vervēja padomju varai «operatīvi nozīmīgos» objektos un nozarēs. Vietās, kur uzturējās ārzemnieki, aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, ostās un dzelzceļā kā svarīgos transporta mezglos. Tāpat čeku interesēja zinātnieki, radošā inteliģence, augstskolas. Un, protams, padomju varai nelabvēlīgi noskaņotā vide — par politiskiem noziegumiem sodītie, jaunas sabiedriskās organizācijas. 

Petrovs no sarunām ar VDK darbiniekiem Krievijā secinājis, ka apuveni 70% čekas aģentu tikuši savervēti uz šos cilvēkus kompromitējošu materiālu pamata vai izdarot uz viņiem spiedienu. Pārējie piekrituši merkantilu apsvērumu dēļ — cerībā, ka čeka palīdzēs virzīties pa karjeras kāpnēm vai kā citādi izsisties dzīvē. Paša cilvēka aizrautīgu paziņojumu par vēlmi sadarboties čekisti uzņēma labvēlīgi, taču, pirms sākt slepeno sadarbību, jebkuru cilvēku rūpīgi pārbaudīja.

Vētot čekas maisus un uzklausot savervēto stāstus, arvien vairāk kļūst skaidrs, ka nejaušību tajos nav, bet notikusi mērķtiecīga VDK atlase.

Aģentūras revīzija

VDK aģents ir padomju vai ārvalstu pilsonis vai cilvēks bez pilsonības, kas slepeni sadarbojas ar VDK un pilda tās uzdevumus, lai nodrošinātu PSRS drošību. Tā čekas aģents definēts 1983. gada 4. jūlijā Maskavā VDK izdotajā slepenajā nolikumā. Ar vēlākiem grozījumiem tas bija spēkā līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā.

Aģentūras darbs stingri balstījās kompartijas noteiktajās nostādnēs. Aģentūras aparātam jābūt kvalitatīvi augstvērtīgam un skaitliski nelielam — «aģentu nepieciešams tik, cik vajag konkrētu uzdevumu veikšanai konkrētā operatīvās darbības iecirknī». Stingri jāievēro konspirācija. Dokumentā uzsvērts, ka darbs ar aģentūru un uzticamības personām ir «radošs un sarežģīts darbs», kam jābalstās «padziļinātās zināšanās par pretinieka graujošās darbības formām un metodēm».

Pēc Nacionālā arhīva vietnē publicētās informācijas, LPSR valsts drošības orgānos no 1953. gada 6. marta līdz 1987. gada 12. janvārim kopskaitā bijuši savervēti 22 926 aģenti. Tas aprēķināts, analizējot aģentu personīgo lietu un darba lietu reģistrācijas žurnālu 53 sējumu datus. Aģentus, kuri bija zaudējuši operatīvās pozīcijas vai kļuvuši nederīgi citu iemeslu dēļ, no aģentūras aparāta izslēdza.

Izsekojot, kā dažādos laika periodos mainījās drošības orgānu uzdevumi un arī aģentu skaits, var gūt apliecinājumu Petrova secinājumam, ka čeka lieku balastu aģentūrā ilgstoši neturēja. Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte aplēsis, ka no 1941. gada līdz kompartijas vadoņa Staļina nāvei 1953. gada martā LPSR valsts drošības orgānos skaitījās no 8000 līdz 12 000 aģentu. 1952. gada sākumā PSRS izdota pavēle par aģentūras samazinājumu vismaz 2—3 reizes, jo kara laikā un masveida ziņošanas kampaņās tā nesamērīgi uzblīdusi un kļuvusi neefektīva. 1953. gada martā visi aģenti pārreģistrēti un lielākā daļa kara laika aģentu izslēgti — aktīvajā uzskaitē Latvijā palikušas 4428 personas. Savukārt no 1953. gada līdz 1991. gada augustam kopumā savervēti ap 24 000 aģentu. 1991. gada augustā, kad tika pārņemti VDK dokumenti, čekas aktīvajā aģentūrā skaitījās apmēram 4500, no kuriem gandrīz 600 bija informatori ar iepriekšēju pieredzi ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Jāatzīmē, ka 1967. gadā padomju kompartija nolēma izveidot jaunu specializētu VDK 5. pārvaldi, kuras galvenais uzdevums bija cīņa ar «PSRS naidīgo valstu izlūkdienestu un aizrobežu pretpadomju centru rīkotām ideoloģiskām diversijām». Mainoties kompartijas nostādnēm, 1989. gada augustā šī ideoloģiskās pretizlūkošanas daļa tika likvidēta, uz tās bāzes izveidoja padomju konstitucionālās iekārtas aizsardzības jeb Z daļu. Tā darbojās līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā.

Ārpus vervēšanas

VDK aģentus vervēja no visiem Latvijas sabiedrības slāņiem, sākot ar vienkāršiem strādniekiem un kolhozniekiem, beidzot ar ievērojamiem kultūras un zinātnes darbiniekiem. Latvijas VDK aģentu skaitā, pēc Zālītes sniegtās statistikas, pārsvarā bijuši latvieši — 52%. Sekojuši krievi, ukraiņi, ebreji, baltkrievi, poļi un citas tautības. VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas pārstāvis vēsturnieks Ojārs Stepens gan secinājis, ka latviešu skaits bijis lielāks, tuvu pie 60%. Šādu rezultātu aplēsa arī Ir, jo publiskotajā kartotēkā latviešu tautība ir norādīta 4301 aģentam.   Gandrīz 27% aģentu bijusi augstākā izglītība. Vairums aģentu — 60% — bijuši bezpartejiskie, aprēķinājis Zālīte. Komunistiskajā partijā bijuši 15%, vēl 8% — komjaunieši, bet 16% partijas piederība nav norādīta.

VDK bija kompartijas slepenais ierocis, saka Petrovs. Partija izvirzīja un arī apstiprināja VDK vadošos darbiniekus, noteica čekas struktūru, represīvās darbības virzienus un pavēļu projektus. Latvijā VDK darbojās dubultpakļautībā — pildīja Maskavas pavēles un ziņoja arī Latvijas kompartijas politbirojam. Piemēram, lai 70. vai 80. gados kādu arestētu par «pretpadomju aģitāciju un propagandu», VDK par katru gadījumu bija jāprasa atļauja partijas orgāniem, norāda Petrovs.

Jau minētajā 1983. gada pavēlē arī tika uzskaitītas padomju nomenklatūras personas, kuras VDK nedrīkstēja vervēt kā aģentus — partijas biroju locekļus, partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, aparāta darbiniekus partijā, komjaunatnē, armijā un visu līmeņu vēlētajās deputātu padomēs, kā arī arodbiedrībās, tiesās un prokuratūrā. Vēsturnieks Petrovs uzsver, ka tieši Komunistiskā partija ir atbildīga par VDK darbību un čekistu veiktajām nelietībām.

Padomju varai «naidīgā vidē»

Daudzi tagad klusē vai sakās nezinām, kā viņa vārds varēja nokļūt VDK aģentu kartotēkā. Taču dokumenti liecina, ka represīvā organizācija veica skrupulozu aģentu reģistrāciju, bet vairs nevajadzīgos aģentus un viņu dokumentus iznīcināja.

Lai uzzinātu, kā viņi iekļuvuši VDK aģentu kartotēkā, Ir intervēja astoņus bijušos Augstākās Padomes deputātus. Kopumā VDK aģentu kartotēkā atradām 17 deputātu vārdus, no tiem 15 ir balsojuši par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, bet divi — Eduards Āboltiņš un Vjačeslavs Gerasimovs — balsojumā nepiedalījās. Tikai astoņi no 15 uzrunātajiem deputātiem piekrita runāt ar Ir. Ivars Godmanis, Normunds Beļskis un Igors Movels atteicās no intervijas, Jānis Gulbis vispār neatbildēja, bet Mavriks Vulfsons, Jānis Biezais un Indulis Strazdiņš ir miruši.

Jau intervēto mikroizlase parāda, cik plašs bijis čekas interešu loks: ārsts, žurnālists, tulkotājs, skolotājs, elektriķis, Vides aizsardzības kluba līderis, pretošanās kustības dalībnieks, kas padomju lēģeros pavadījis 19 gadus, un pēdējais — vervēšanas brīdī arodskolēns, čekas nagos iekritis saistībā ar dalību organizācijā Latvijas atbrīvošanai no komunisma. 

Lai parādītu, kādus aģentus vervēja čeka, izmantosim 1966. gada decembrī izdoto aktīvās aģentūras kartotēkas tematisko uzskaitījumu, kurā aģenti klasificēti 19 punktos. Čekai bija svarīgi aģenti, kas sadarbojušies ar ārvalstu izlūkdienestiem, ilgu laiku dzīvojuši kapitālistiskajās valstīs vai bieži turp braukuši komandējumos. Aģenti vervēti arī repatriantu un reemigrantu vidū, tāpat starp tiem, kuru radi dzīvoja kapitālistiskajās valstīs un kuri paši strādāja ārzemju pārstāvniecībās, institūtos, policijas struktūrās un militārajās iestādēs, tūrisma firmās. Vervēja arī ārzemju pretpadomju formējumu dalībniekus. Pēckara gados svarīgi bija aģenti, kurus varēja izmantot izmeklēšanas vai atpazīšanas pasākumos lietās pret Arāja komandas un citiem vācu okupācijas laika organizāciju dalībniekiem.

VDK sevišķa interese bija par cilvēkiem ar labām svešvalodu zināšanām, jo viņi bija noderīgi gan informācijas iegūšanai, gan kontaktiem ar PSRS iebraukušajiem ārzemniekiem. Ir intervētais Aleksejs Grigorjevs pēc universitātes Svešvalodu fakultātes pabeigšanas negribēja doties strādāt uz Iecavu par angļu valodas skolotāju, bet gan atgriezties dzimtajā Ventspilī, kur tolaik PSRS kopā ar ASV kompāniju Occidental Petroleum cēla Pieostas rūpnīcu, kuru tagad zinām kā Ventamonjaku. Rūpnīcā bija VDK kūrēta tulku nodaļa, kurā strādāja Grigorjevs. Tā sākās viņa sadarbība ar VDK. 

Cits stāsts ir bijušajam AP deputātam Jurim Cibulim, kurš pēc svešvalodu studijām kļuva par skolotāju Tilžā. Viņš bija kaislīgs kolekcionārs, kura krājumā tagad ir vairāk nekā 8600 ābeču no 217 valstīm 1060 valodās. Cibulis jau skolas laikā sāka sarakstīties ar ārzemju vēstuļu draugiem un tā nonāca VDK redzeslokā, jo tā kontrolēja gan saraksti, gan saņemto literatūru no ārzemēm. Tagad viņš pats atzīst — čeka dažkārt pievērusi acis uz to, kādas grāmatas no ārzemēm viņš saņēmis. Kolekcionāri, filatēlisti un radioamatieri bija čekas īpašā uzmanības lokā.

Čekai bija aģenti arī zinātnes institūtos, Zinātņu akadēmijā, augstākajās mācību iestādēs, arī svarīgos rūpniecības objektos, piemēram, VEF, Popova radiorūpnīcā un citos. Bez VDK uzmanības nevarēja palikt arī svarīgi dzelzceļa, ūdenstransporta iecirkņi, lidostas. Vienu gadījumu no iztiesātas lietas par sadarbības fakta konstatāciju ar VDK savā pētījumā apraksta tiesnesis un VDK dokumentu izpētes komisijas loceklis Juris Stukāns. Cilvēks strādājis lidostā, un tās priekšnieka vietnieks licis viņam pievērst īpašu uzmanību ārzemju pasažieriem reisos uz Maskavu vai no tās. Par visiem neordināriem gadījumiem bijis jāziņo priekšnieka vietniekam un jāparaksta arī instrukcija, kā rīkoties, ja lidmašīnā notiek kas ārkārtējs. Bijušais priekšnieka vietnieks, kurš tiesā piedalījies kā liecinieks, apstiprinājis — viņš no 1983. līdz 1991.gadam strādājis VDK nodaļā, kas nodarbojās ar pretizlūkošanu aviācijas transporta sfērā.

Taču dažkārt čekai aģents bija vajadzīgs, lai novērotu kādu rūpniecības objektu vai transporta mezglu, atzīmē vēsturnieks Stepens. Pētot kartotēku, viņš secinājis — ja šķiet neskaidrs, kāpēc aģents ir savervēts un kādu pienesumu varēja dot čekai, jāanalizē cilvēka dzīvesvietas vai darbavietas adrese. Daži no aģentiem dzīvojuši svarīgu objektu tiešā tuvumā un tātad varēja sniegt čeku interesējošas ziņas.

VDK izmantoja arī šantāžu. Parasti stāsts ir par homoseksuāliem cilvēkiem, kurus čeka varēja piespiest sadarboties, jo PSRS citāda seksuālā orientācija bija krimināli sodāma. Taču tas nebija vienīgais veids, reizēm draudēja ar karjeras apraušanu. Stukāns piemin kādu 2008. gadā izskatītu sadarbības fakta konstatēšanas lietu — kāda sieviete savervēta, jo citādi nebūtu varējusi turpināt darbu Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Vēl citā lietā atklājies, kā VDK piespieduši sadarboties kādu studenti, kam bijuši kontakti ar Dienvidslāvijas pilsoni — pretējā gadījumā darbu būtu zaudējusi gan viņa pati, gan tēvs, kas ieņēmis augstu amatu.

Inteliģence, politieslodzītie

Īpaša interese VDK bija par inteliģenci — zinātniekiem, māksliniekiem, mediķiem, žurnālistiem, sportistiem, inženieriem, arī studentiem. Zīmīgi, ka kartotēkā atrodas Latvijas lielākās mācību iestādes — Latvijas Universitātes — rektoru vārdi: Juris Zaķis, Ivars Lācis, Mārcis Auziņš, Indriķis Muižnieks. Viņi kā zinātnieki ilgāku vai īsāku laiku strādājuši ārvalstu zinātniskajos centros.

Gandrīz vai hrestomātisks ir bijušā ārlietu ministra Georga Andrejeva piemērs, kurš pēc 5. Saeimas vēlēšanām bija starp pirmajiem pieciem deputātiem, kuru vārdi atklājās VDK aģentūrā. Atkāpjoties no amata, 1994. gadā atklātā vēstulē laikrakstā Diena viņš skaidroja, kā notikusi vervēšana. Andrejevam bija 30 gadu, viņš bija anesteziologs un piedalījās mediķu konferencēs ārzemēs, bet čeku interesēja tolaik jaunās medicīnas nozares atklājumi. «Lēmumu pieņēmu smagu — piekrist dot ierobežotu informāciju savā specialitātē, bet tajā pašā laikā izmantot to savā labā un pretdarboties iespēju robežās,» Andrejevs skaidroja atklātajā vēstulē.

Otrs «čekas piecīšos» iekļuvušais deputāts bija Cietvielu fizikas institūta darbinieks Andrejs Siliņš, kurš ar segvārdu Kalns savervēts 1972. gadā. Tas noticis pirms brauciena uz Kanādu, kur Siliņš no 1973. līdz 1974. gadam darbojās universitātē. 

Kā izpētījis vēsturnieks Jānis Taurēns, Siliņu savervējušais VDK darbinieks Aleksandrs Dmitrijevs vēl pat 1994. gadā strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidijā par galveno speciālistu ārvalstu sakaros. Kad Siliņš vērsās tiesā, lai pierādītu, ka nav sadarbojies ar VDK, Dmitrijevs sniedza liecības, ka zinātnieki rakstīja atskaites, nezinot, ka tās «automātiski nonākušas VDK rokās» un tam var sekot VDK aģenta uzskaites kartītes noformēšana. Tas kļuva par argumentu tiesā arī citās reizēs.

Čeka no saviem nagiem neizlaida arī tos, kas bija jau izcietuši ieslodzījumu par valsts noziegumiem. Tāds ir AP deputāts Ints Cālītis, kurš balsoja par neatkarību 1990. gada 4. maijā. Viņš padomju varas gados par pretvalstisku darbošanos bijis ieslodzīts trīs reizes un kopumā lēģeros pavadījis 19 gadus. Sadarbības faktu Cālītis noliedz un to sauc par čekas virsnieka manipulāciju — kartīte ar segvārdu Žanis viņam reģistrēta 1983. gadā. Cālīša gadījumā lieta ir interesanta ar to, ka čekas kartotēkā ir arī viņa sievas Ināras Serdānes vārds. Turklāt pretošanās kustības dalībnieku lietās atklājas, ka čekas savervētie aģenti snieguši ziņojumus cits par citu, tā vēl papildus uzmanot cits citu.

Čeka savus aģentus vervēja un iefiltrēja visās jaunajās organizācijās, kas sapņoja par Latvijas neatkarību, — kartotēkā atrodas gan viens no LNNK dibinātājiem Valts Titavs ar segvārdu Māris, gan savulaik pirmā neatkarīgā žurnāla Auseklis veidotājs Ivars Žukovskis ar segvārdu Pols. Tāpat tur atrodams viens no Helsinki-86 dibinātājiem, vēlāk no organizācijas atšķēlušās Rīgas grupas vadītājs Juris Ziemelis ar segvārdu Roberts. Arī viņam ir iespaidīga padomju lēģeru pieredze. Aģentu sarakstos atrodas arī Latvijas Tautas frontes vadība — Ivars Godmanis, kurš vēlāk kļuva par pirmās neatkarīgās valdības vadītāju, bet Romualds Ražuks VDK aģentu kartotēkā parādās kā vervēšanas kandidāts bez segvārda, pēc pētnieku domām, viņš varēja nezināt par šo iekļaušanu.

1977. gadā savervēts vēlākais Vides aizsardzības kluba līderis Arvīds Ulme, liecina kartīte ar segvārdu Zāle. Sava vārda atrašanos čekas maisos Ulme Ir skaidroja ar pretdarbību padomju varai. Labāk bijis skaidrot čekai savu pozīciju, pēc tam VDK runāto atstāstot draugiem un domubiedriem. Ulmes paziņa dziesminieks Valdis Atāls jeb īstajā vārdā Vladimirs Šatrovskis čekas nagos nokļuvis, izciešot sodu īpaša režīma labošanas darbu nometnē Tālajos Austrumos. Ar segvārdu Nominatīvs viņš savervēts 1980. gadā.

VDK aģentu kartotēkā atrodami arī žurnālisti, to skaitā visi padomju gados pazīstamākie politiskie komentētāji, sākot ar Mavriku Vulfsonu un Voldemāru Hermani, beidzot ar jaunākās paaudzes pārstāvjiem Edvīnu Inkēnu un Jāni Gavaru. Liels bija sabiedrības pārsteigums, kad čekas maisos atradās 1990. gada janvāra barikāžu upura, pazīstamā kinooperatora Andra Slapiņa vārds.

Tāpat kartītes ir par māksliniekiem, mūziķiem, literatūrzinātniekiem un daudziem citiem. Visus šos cilvēkus vieno interese par ārzemēm vai komandējumi uz čeku saistošajām kapitālistiskajām valstīm.

Īpaša grupa bija garīdznieki, kurus VDK kartotēkā pētnieki saskaitījuši pat 77, sākot ar katoļu baznīcas kardinālu Juliānu Vaivodu un Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskapu metropolītu Aleksandru Kudrjašovu.

Izvēle — nesadarboties

Vai bija iespēja nesadarboties ar VDK? Bija. Vēsturnieks Petrovs teic, ka cilvēki varēja atteikties sadarboties ar čeku vai pārtraukt sadarbību vēlāk. «Un viņi turklāt ne ar ko neriskēja,» apgalvo vēsturnieks. Ja nu vienīgi karjera ciestu — netiktu paaugstināti amatā vai VDK neļautu izbraukt ārpus PSRS. Karjeras apsvērumus uzsver arī daži savervētie. «Nedabūtu to darbu Ostas rūpnīcā, aizbrauktu strādāt uz skolu Iecavā. Šaubos, vai būtu ticis strādāt LU un pēc tam aspirantūrā Maskavas Universitātē. Karjeras izaugsmes iespējas man drīzāk būtu bloķētas,» intervijā Ir min Grigorjevs. «Būtu strādājis skolā līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, tas ir, līdz 36 gadu vecumam. Būtu nodzēries, iespējams.»

VDK pētnieki apstiprina, ka čekas uzrunātajiem pārsvarā bija izvēles iespējas, tajā skaitā arī pārtraukt sadarbību vēlāk un nesniegt informāciju. Tāds piemērs, kas atrodams čekas kartotēkā, ir kinorežisors Rolands Kalniņš. Viņam dots segvārds Dzelme, savervēts 1975. gadā, bet 1978. gadā izslēgts no aģentūras «par atteikšanos sadarboties». Viņa darba lieta iznīcināta. 

VDK darbību pētījušais Indulis Zālīte žurnālā Rīgas Laiks 2018. gada janvārī publicētā rakstā norādījis, ka no visiem VDK aģentiem aptuveni 30% bijis neaktīvs «balasts», kas bijis nepieciešams, lai «uz papīra» uzlabotu darba rādītājus. Tā Zālītem stāstījis VDK vadītājs Edmunds Johansons. Bet 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers pat apgalvojis, ka tikai trešā daļa aģentu devuši noderīgu informāciju, savukārt divas trešdaļas bijušas balasts.

«Mirušo dvēseļu» nebija

Visbeidzot, divi svarīgi jautājumi — vai VDK darbinieki varēja «pierakstīt» aģentus, lai veidotu sev labvēlīgu statistiku, un vai tiešām VDK vervēja aģentus vēl Atmodas gados?

Pirmais apgalvojums parādās ne tikai pašu čekas kartotēkā esošo skaidrojumos tiesā un medijos, bet arī VDK darbinieki izplata šo apgalvojumu, sniedzot liecības tiesās. Tas parādās arī gadījumos ar zinātniekiem, kuriem bija jāsniedz pārskati par saviem komandējumiem ārzemēs.

Vēsturnieks Petrovs teic, ka savā izpētē Krievijā nav atradis nevienu tādu gadījumu, kad VDK darbinieki būtu «pierakstījuši» aģentu. «Par vervēšanu operatīvais darbinieks rakstīja ziņojumu, katram aģentam tika sākta gan darba, gan personiskā lieta, un, ja aģents nesniedza nekādu informāciju, viņu no tīkla izslēdza. Neko nedarošos neturēja aģentūrā, tas ir, tur nebija «mirušo dvēseļu». Tie, kuri šodien apgalvo, ka neko nezina, melo,» saka Petrovs.

Citādās domās par čekas darbību perestroikas laikā Latvijā ir Zālīte, kurš apgalvo, ka «vajadzības gadījumā operatīvajā kontaktā iesaistīto personu aizmuguriski varēja noformēt par VDK aģentu».

Petrovs noraida arī versiju, ka jaunajos atklātības apstākļos pēc 1988. gada VDK bijis grūtāk vervēt aģentus ar klasiskajām metodēm, tāpēc čekisti ar cilvēkiem tikai parunājušies, bet viņu teikto ierakstījuši atskaitēs. Savukārt Zālīte norāda, ka čekisti sarunas parasti veikuši neformālā atmosfērā, «darbinieks tās varēja slēpti ierakstīt diktofonā un izmantot lietā kā operatīvo informāciju». Tas, viņaprāt, parāda — bijuši gadījumi, kad cilvēks varēja nezināt, kā saruna ar čekistu tiks izmantota.

VDK kartotēkā ir gana daudz savervēto laikā, kad Latvija jau bija uz neatkarības ceļa — pēc 1988. gada. Piemēram, toreizējais televīzijas darbinieks Ojārs Rubenis, Universitātes skaitļošanas centra līdzstrādnieks Guntis Bārzdiņš un Cietvielu fizikas institūta līdzstrādnieks Ivars Godmanis savervēti 1988. gadā, tāpat kā laikraksta Sovetskaja Latvija korespondente Tatjana Čaladze, bet režisore Dzintra Geka — 1990. gadā, bijusī diplomātiskā dienesta darbiniece Aija Odiņa — pat 1991. gadā.

Petrovs uzskata, ka čeka vervējot ņēmusi vērā jaunos apstākļus valstī. Piemēram, kādi cilvēki simpatizēja Interfrontei un gribēja cīnīties pret nacionālistiem, bet citi gribēja gluži pretējo — Latvijas neatkarību, un abos gadījumos VDK šo motivāciju varēja izmantot kā instrumentu. Vēsturnieks atgādina, ka čekisti spēja izlikties par pārmaiņu atbalstītājiem un draugiem, bet citiem varēja piedāvāt slepenu sadarbību kā spēku apvienošanu, lai «normalizētu dzīvi», attīstītu biznesu. Jauns laiks un jauni čekas triki, rezumē Petrovs.

Objektīvi un pilnīgi noskaidrot šīs pretrunas šobrīd nav iespējams, jo VDK operatīvo uzskaišu lietas no Latvijas tika izvestas uz Krieviju, bet citus dokumentus čeka pēc iekšējas pavēles iznīcināja — Latvijā nav saglabājušās ne aģentu darba lietas, ne viņu pašu rakstīti vai parakstīti dokumenti. Ir palikusi karotēka un aģentu reģistrācijas žurnāli — kopumā 53 sējumi par laiku no 1952. līdz 1987. gadam. Tiesa, trūkst pēdējā žurnāla, kurā reģistrēti čekas aģenti līdz VDK darbības izbeigšanai 1991. gadā, tāpēc nav iespējams pārbaudīt, vai aģentu kartītes ar vervēšanas datumu starp 1987. un 1991. gadu tikušas reģistrētas žurnālā. Petrovs pieļauj, ka šis žurnāls, tāpat kā aģentu personas un darba lietas, tika izvests uz Krieviju.

Šo stāstu gribu noslēgt ar atklātāko Ir interviju par sadarbību ar VDK — Alekseja Grigorjeva nosauktajiem trim punktiem, kāpēc viņš izlēmis runāt par savu sadarbību ar čeku. Viņš jūt pienākumu pats izstāstīt visu, kā to atceras un saredz. Tas ir arī pienākums pret sabiedrību, jo «mēs ne individuāli, ne kā sabiedrība, ne kā nācija neesam vēl izrunājuši un apjēguši mūsu dzīvi padomju sistēmas apstākļos». Un trešais, Grigorjevam varbūt pats svarīgākais, apsvērums ir saistīts ar kristīgo ticību. «Kurš ir tas grēks, kas man jānožēlo? Tas grēks laikam bijis lepnība —  doma, ka drīkst spēlēties ar velnu un ka velnu var apmānīt. Jā, mēs subjektīvi centāmies nedarīt nevienam sliktu, bet mēs nezinājām, kā esam tikuši izmantoti,» saka Grigorjevs. «Es runāju ar cerību, ka runās arī citi un to laiku dzīve savās īstajās aprisēs kļūs mums un nākamajām paaudzēm saprotamāka. Tad tai būs jēga. Ar savu stāstu vēlējos arī citus aicināt stāstīt, kā bija. Vēsturnieki, izņemot atsevišķus, ar šo darbu nav tikuši galā. Tāpēc tas jādara mums — to laiku lieciniekiem, norišu dalībniekiem. Un arī žurnālistiem.»

No 17 Augstākās Padomes deputātiem, kuru vārdi atrodami aģentu kartotēkā, izdevās nointervēt astoņus


«[Čekists teica tā] — mēs esam organizācija, kurai ir jāseko un jāzina tās problēmas, kas mūs interesē, kas notiek pasaulē,» Georgs Andrejevs, segvārds Ziedonis, savervēts 1963. gadā.


«Esmu rakstījis arī par tiem, ar ko sarakstījos [ārzemēs]. Rakstīju tāpēc, ka bija jāraksta. Apzināti neesmu nevienu apmelojis, ne kaut ko izdomājis,» Juris Cibulis, segvārds Ingrid, savervēts 1978. gadā.


«Es pat nezināju, ka tur [VDK aģentu kartotēkā] esmu. Man draugi zvanīja un teica, ka [kartītē] ierakstīta kaut kāda izlūkošana vai kas,» Jānis Gavars, segvārds Juris, savervēts 1987. gadā.


«Mēs bijām tuvcīņā. Un šajā tuvcīņā ir tuvcīņas likumi. Viņiem bija labi, ka savāc informāciju, mums labi, ka zinājām, kādus jautājumus viņi uzdod,» Arvīds Ulme, segvārds Zāle, savervēts 1977. gadā.


«1989. gada 22. novembrī man ir noformēta [VDK aģenta] kartīte. Fenomenāli! Viss jūk jau no 1987. gada, strauji iet uz grunti ar visām čekām un Padomju Savienību, bet Mucenieks paprasījies uz čeku par aģentu!» Visvaldis Mucenieks, segvārds Varis, savervēts 1989. gadā.


«Biju ļoti izbrīnīts, kad atbraucu no kārtējā ieslodzījuma atpakaļ Rīgā, ka esmu reģistrēts kā ziņotājs,» Ints Cālītis, segvārds Žanis, savervēts 1983. gadā.


«Es nekad neesmu aicināts ziņot. Čekā ir tikai mani paskaidrojumi un nopratināšanas protokoli,» Juris Celmiņš, segvārds Jūrnieks, savervēts 1968. gadā.

Foto — Māra Miķelsone un LETA

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Komentāri (3)

Artis Buks 18.12.2021. 13.55

Šajā lietā man šķiet svarīgs tikai viens aspekts. Ne tas, ka lūk šie cilvēki kā būtu ietekmējami no malas, draudot atklāt viņu pagātni. Tā kā desovetizācija tā arī nenotika, Latvijā ir tā situācija, kad padomiskais segments, nomainījis krāsas, harmoniski pārtapa postpadomiskajā, un ne atrašanās “čekas maisos”, ne aktīva kolaborācija cilvēka karjeru un statusu mūsdienās nekādi neietekmē. Pagājis laiks, tas lielākajai daļai vairs nešķiet svarīgi. Drīzāk vērā ņemams ir tas, ka ar varu nevienu nespieda. Varēji atteikties ziņot, un arī tad nekas brismīgs nenotika. Tik spoža karjera, kuru kā tas bremzētu – nu tur akadēmiskajā zinātnē, piemēram, – bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem. Cilvēks vidējais varbūt nedabūja atļauju aizbraukt ar tūrisma grupu uz VDR vai brālīgo Bulgāriju. Tb piekrišana ziņot liecina tikai un vienīgi par personas visai zemajiem ētiskajiem kritērijiem. Izņēmumi gan jau bija, bet es te par kopainu. Attiecīgi, dzīvojot jau kapitālismā, šāds cilvēks daudz vieglāk iesaistīsies korupcijā, izmantos dienesta stāvokli negodprātīgi. Pašcieņas un goda slieksnis daudz zemāks.

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 14.11.2019. 12.18

No tās liekulības mati ceļas stāvus! Vienā žurnāla numurā kaunina un slavina vienlaicīgi čekai un komunistiem= savam izdevīgumam – kalpojošos ….
Melu impērija,kā tāda seismiski aktīvā zona….

0
0
Atbildēt

1

    ak > Sskaisle 18.11.2019. 11.37

    Ak, Skaisle. Paldies Dievam, ka Viņš radījis cilvēku ar necaurspīdīgu ādu, miesu un kauliem , tādēļ mēs neredzam viens otram, kādas lietas notiek iekšpusē. Tāpat mēs nezinam,kas notiek viens otram galvās (cenšamies uzminēt un saceram vairāk vai mazāk “zinātniskas” teorijas). Tas ir labi (no vienas puses), bet, no otras puses, tas PIEĻAUJ melu iespējamību. Kā atraduši neskaitāmi cilvēku dabas un vēstures pētnieki, meli komplektā ar vardarbību dod NEPĀRSPĒJAMAS priekšrocības tiem, kuri pamanījušies apgūt (citu starpā) šos instrumentus. Manuprāt, “melu impērija” nav nekāda iepriekš dota “Jelovstona”, bet ar specifiskām spējām apveltītu cilvēku pūliņu rezultāts,kam par izejmateriālu kalpojis “cilvēks parastais” kā izraktenis, to specifiski apstrādājot. Tā ir mana pieredze no košajiem Staļina laikiem LPSR deviņsimt četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā, kad sāku iet skolā.

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu