Kopš septembra zināms, ka labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) 2020. gada budžetā iekļāvusi plānu samazināt bezdarbnieka pabalsta apjomu un termiņu. Tas būtībā ir centiens atņemt tiem, kam jau tāpat ir maz. Tiem, kas palikuši bez darba. Lēmuma cinismu parāda vienkārša statistika.
Vidējais bezdarbnieka pabalsts šā gada jūlijā bija 326,02 eiro. Ja parēķina nabadzības riska slieksni (kas ir 60% no neto ienākumu mediānas jeb viduspunkta), tad tas iznāk 343,80 eiro. Tātad vidējais bezdarbnieka pabalsts ir mazāks par nabadzības riska slieksni. Jāņem vērā, ka daudzi saņem krietni mazāk. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 59,5% bezdarbnieku ir zem nabadzības riska sliekšņa. Pēdējos 10 gados šim īpatsvaram bijusi tendence pieaugt.
Varbūt kāds teiks — tie, kas tik ilgi izmanto pabalstu, ir sliņķi un paši nemaz negrib strādāt. Bet tad jāskata, kam pabalsts tiks samazināts. Līdz šim bezdarbnieka pabalstu aprēķināja šādi — atkarībā no darba stāža piešķīra pabalstu 50 — 65% apmērā no iepriekšējās algas. To šādā apmērā izmaksāja trīs mēnešus. Nākamos trīs mēnešus maksāja 75% no sākotnējās pabalsta summas, un vēl trīs mēnešus — 50% no tās.
Petravičas modelī pabalsts samazinās jau 3. mēnesī. Parēķinot atklājas, ko tas patiesībā nozīmē. Ja par pamatu ņemam Latvijas vidusmēra iedzīvotāju, kura ienākumus raksturo ienākumu mediāna (774 eiro bruto), tad atkarībā no darba stāža pirmajā un otrajā mēnesī viņš saņems 387 — 503 eiro, bet jau trešajā mēnesī tikai 290 — 377 eiro mēnesī.
Pat ja darba (apdrošināšanas) stāžs būtu 19 gadi, tad trešajā mēnesī pabalsta apmērs būs zem nabadzības riska sliekšņa — 319 eiro mēnesī. Tas ir tas, ko cilvēki redz — pēc 19 gadu ilgas godīgas nodokļu maksāšanas atliek trīs mēnešus palikt bez darba un valsts “parāda figu”.
Vai cilvēki, kas divos mēnešos neatrod darbu, ir sliņķi, kas pelnījuši šādu samazinājumu? Stipri apšaubāmi. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati liecina, ka 2018. gadā un 2019. gada pirmajā pusē bezdarbnieka pabalsts cilvēkiem vidēji bija nepieciešams un tika izmaksāts 4,4 mēnešus, kas ir krietni vairāk par diviem mēnešiem, kurus šie grozījumi neskars. Vēl vairāk — septembrī Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone intervijā Latvijas Radio skaidroja, ka pirmajos divos mēnešos darbu izdodas atrast tikai 20% pabalsta saņēmēju. Tātad samazinājums skars ap 80% nākotnes bezdarbnieku pabalsta saņēmēju.
Svarīgi, ka mēs nerunājam par ekonomisku grūtību dēļ radušos naudas trūkumu, bet gan par visu laiku lielāko budžetu. Latvijas ekonomika turpina augt, taču jau atkal tiek taupīts uz neaizsargātāko rēķina. Labklājības ministre gan centās padarīt šo plānu racionālāku sabiedrības acīs. Septembrī viņa teica: “Pašlaik mums patiešām ir darba roku trūkums, un, iespējams, ka tā būs motivācija ātrāk atgriezties darba tirgū.” Skatoties uz statistiku, šis apgalvojums kļūst visai absurds. Vai tiem 59,5% bezdarbnieka pabalsta saņēmēju, kas ir zem nabadzības riska sliekšņa, vienkārši “trūkst motivācijas”? Vai arī tādu ir mazākums, tomēr tas netraucē samazināt jau tā niecīgo pabalstu 80% tā saņēmēju?
No otras puses, Labklājības ministrija apgalvo, ka pabalsta samazināšana ļaus celt, piemēram, invaliditātes pabalstu un minimālo vecuma pensiju. Tie neapšaubāmi ir jāceļ, taču ne jau uz citu pabalstu rēķina. Citādi tā ir naudas bīdīšana no vieniem neaizsargātiem cilvēkiem pie citiem. Centiens pateikt: “Redz, kā mēs palielinām pabalstus” — vienlaikus noslēpjot, ka citiem tikpat ir atņemts. Labējais populisms īstākajā KPV LV stilā.
Neskatoties uz to, cik būtiski ir šie grozījumi, šķiet, ka Labklājības ministrija tos sagudrojusi vienatnē. Galvenie valdības sadarbības partneri — Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) — nebija informēta par to tapšanu. Kamēr LBAS šo ierosinājumu kritizēja, LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone ātri izteica atbalstu šim ierosinājumam. Patiesībā tik ļoti, ka sarunāja nepatiesības, kuras vēlāk atspēkoja Re:Baltica.
Var tikai minēt, ka LDDK nolēmusi nostāties negodprātīgu uzņēmumu pusē, kas varētu šo situāciju izmantot ļaunprātīgi —, izmantojot neaizsargāto stāvokli, kādā cilvēki būtu bez darba, pieņemt viņus par zemākām algām vai nodarbināt sliktākos apstākļos.
Nav skaidrs arī tas, vai izvērtētas sekas uz kopējo ekonomiku. Pēdējā gada laikā vairākkārt dzirdēts, ka iespējama ekonomiskā recesija vai stagnācija gan Latvijas, gan starptautiskā līmenī. Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums jau ir palēninājies.
Ekonomistu vidū plaši izplatīts viedoklis, ka bezdarbnieka pabalstam ekonomikas lejupslīdes laikā ir stabilizējošs efekts. Bez šāda mehānisma var sākties ķēdes reakcija — kāds uzņēmums bankrotē, aug bezdarbs, bezdarbnieki vairs nevar atļauties pirkt preces un pakalpojumus no citiem uzņēmumiem, kuriem arī jāatlaiž darbinieki, no kā bezdarbs kļūst vēl lielāks un tā uz riņķi. Viens no bezdarbnieka pabalsta uzdevumiem ir šo ķēdes reakciju pārraut, nodrošinot, ka bezdarbnieki var atļauties turpināt pirkt preces un pakalpojumus un ka bezdarbs valstī nesamazina ienākumus citiem uzņēmumiem. Laikā, kad tiek runāts, ka šāda situācija ir iespējama, vājināt bezdarbnieka pabalsta “aizsargmehānismu” ir pavisam savādi.
Arī Saeimas Juridiskais birojs Labklājības ministrijas ierosinājumā saskata problēmas. Pagājušonedēļ tas publicēja atzinumu, kurā apšaubīta tā atbilstība Satversmei. Juridiskais birojs lūdzis izvērtēt, vai ievērots samērīguma princips, kā arī apsvērt citus risinājumus.
Nekas no iepriekš minētā netraucēja ceturtdien, 7. novembrī, Saeimas Budžeta un finanšu komisijai apstiprināt šos grozījumus. Laikam lieki cerēt, ka invaliditātes pabalsts vai pensijas varētu celt, piemēram, atceļot ZZS ieviestās reinvestētās peļņas atlaides, kuras tiek ļaunprātīgi izmantotas un atņēmušas budžetam milzīgas naudas summas. Vai ieviešot progresīvu nekustamā īpašuma nodokli, kas vienlaikus atvieglotu mazo īpašumu turētājus. Vai apliekot ar progresīvu nodokli visus ienākumus, nevis tikai algas. Nē, izskatās, ka pagaidām naudas bīdīšana, ciniski izsakoties, no vieniem nabagiem pie otriem turpinās būt “atbildīga politika” šīs valdības acīs.
Autori ir Dace Kavasa, partijas PROGRESĪVIE valdes locekle, un Niks Derums, PROGRESĪVIE darba tiesību darba grupas vadītājs
Pagaidām nav neviena komentāra