Meli trīs lasījumos jeb Kā deputāti sūdzēja sevi tiesā • IR.lv

Meli trīs lasījumos jeb Kā deputāti sūdzēja sevi tiesā

Pie Saeimas nama notiek mediķu protesta akcija "Viena diena bez medicīnas personāla". Foto: Ieva Leiniša, LETA
Olafs Grigus

Šā gada 7. novembrī iepretim Saeimai norisinājās Latvijas Jauno ārstu asociācijas (LJĀA), Latvijas medicīnas māsu asociācijas (LMA) un Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) organizēta protesta akcija, lai pieprasītu pildīt likumu un 2020. gada budžetā iekļaut finansējumu medicīnas darbinieku, arī rezidentu un jauno speciālistu, algu paaugstinājumam likumā noteiktajā apmērā. Šis jautājums sabiedrībā izraisījis plašu rezonansi, tāpēc nepelnīti maz uzmanības ticis veltīts Saeimas opozīcijas deputātu iniciatīvai, vēršoties Satversmes tiesā saistībā ar Augstskolu likuma 78. panta 7. daļas neizpildi, nepalielinot valsts dibināto augstskolu finansējumu.

Šis jautājums pelnījis daudz vairāk uzmanības divu iemeslu dēļ:

  • Augstskolu likumā konkrētā norma principā uzskatāma par ja ne līdzīgu, tad radniecīgu normai, kas iekļauta Veselības aprūpes finansēšanas likumā;
  • Opozīcijā šobrīd atrodas arī politiskais spēks un deputāti, kuri kopš strīdīgās Augstskolu likuma normas radīšanas ir atradušies gan koalīcijā, gan valdībā.

Vispirms īsumā par divām problemātiskajām normām.

Senā un līdz šim ignorētā Augstskolu likuma norma

Augstskolu likuma 78. pants ar 7. daļu papildināts 14.07.2011., kas veikts 10. Saeimas sasaukuma laikā – Valda Dombrovska (JV) otro valdību tobrīd veidoja Vienotība un Zaļo un Zemnieku savienība. Izglītības un zinātnes ministrs bija Rolands Broks (ZZS) un valdības deklarācija paredzēja “pilnveidot augstskolu finansējuma modeli”. Domāts darīts – Saeima lēma Augstskolu likuma 78. pantu papildināt ar 7. daļu šādā redakcijā:

“(7) Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo valsts budžeta projektu, tajā paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums studijām valsts dibinātās augstskolās sasniedz vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta.”

Saeimas plenārsēdē, balsojot par likuma grozījumiem, diskusijās deputāti par konkrēto normu neuzskatīja par vajadzīgu muti dzisināt – diskusiju nebija. Debates lielākoties koncentrējās ap citām grozījumos iekļautajām normām, piemēram, saistībā ar valodas lietojumu augstskolās. Grozījumi plenārsēdē trešajā lasījumā pieņemti ar 54 balsīm par, 24 pret, viens atturējās un 11 nebalsoja.

Ņemot vērā, ka šis likumprojekts pieņemts salīdzinoši sen (varētu pat teikt, ka grozījumu pieņemšanas brīdī dzimis bērns tagad būtu 8 gadus vecs un jau kādu laiku sācis apsvērt nākotnes karjeras izvēli), vajadzētu mazliet painteresēties par to, cik veiksmīgi valdībām kopš tā laika ir izdevies likumā iekļauto normu pildīt. Lai gan precīzu datu par finansējuma palielināšanu valsts budžeta projektos kopš 2011. gada manā rīcībā nav, vairākas pazīmes liecina par to, ka norma netiek pildīta.

Proti, 2014. gadā Latvijas Studentu apvienība (LSA) iesniegusi prasību ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram par Ministru kabineta (MK) un premjeres Laimdotas Straujumas (V) pretlikumīgas rīcības novēršanu saistībā ar finansējuma nepalielināšanu augstākajai izglītībai. Cik noprotams, Ģenerālprokuratūra sūdzību pārsūtījusi Finanšu ministrijai, bet nerodas iespaids, ka pēc šī procesa būtu bijis kāds sausais atlikums. Arī organizāciju Delna un Providus veiktajā Saeimas monitoringā konstatēts, ka, Saeimai strādājot pie 2017. gada budžeta finansējuma, palielinājums augstākajai izglītībai paredzēts nebija. Tā vietā opozīcija iesniegusi izskatīšanai komisijas sēdē priekšlikumu, kurā paredzēts to palielināt. Koalīcijas deputāti diskusijā par priekšlikumu neiesaistījās vispār un balsojumā par to atturējās, tādējādi to noraidot. Ņemot vērā, ka publiskajā telpā nav bijuši novērojami lepni paziņojumi par to, ka finansējums augstākajai izglītībai palielināts likumā noteiktajā apmērā, varam diezgan droši pieņemt, ka tas nav noticis.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka viena no opozīcijas frakcijām, kas sūdzību iesniedz tagad, ir ZZS, proti, frakcija, kas kopš normas apstiprināšanas ņēmusi dalību četrās no sešām valdībām un, esot šajās četrās valdībās, arī balsojuši par to pieņemto budžetu apstiprināšanu. Tādu budžetu apstiprināšanu, kuros nav bijis iekļauts likumā noteiktais augstākās izglītības finansējuma palielinājums.

Jāatzīst gan, ka Izglītības ministrija ZZS pārraudzībā bijusi tikai grozījumu pieņemšanas laikā. Turpmākajās valdībās Izglītības ministriju pārraudzījušas Reformu partija, Vienotība, bezpartejiski ministri un JKP. Te gan jāņem vērā, ka viens no Reformu partijas izglītības ministriem bija Vjačeslavs Dombrovskis – politiķis, kurš kopš tā laika paspējis būt arī Vienotības Saeimas frakcijā un patlaban jau devies uz citiem medību laukiem Saskaņā. Interesants fakts – viņš ir paspējis pat neveiksmīgi kandidēt uz Saskaņas vadītāja amata titulu. Piecas no sešām apskatāmajām valdībām ir vadījis Vienotības premjers un vienu – ZZS premjers.  Tāpat arī Finanšu ministrija piecās valdībās bijusi Vienotības pārraudzībā un vienā valdībā – ZZS.

Redzams, ka ZZS un viens no Saskaņas līderiem bez sirdsapziņas pārmetumiem piedalījušies līdzšinējās normas neizpildē vai varētu pat teikt – ignorēšanā. Jautājums – vai tagad, vēršoties pret Saeimu tiesā, viņi vēršas ne vien pret koalīcijas deputātiem, kā varētu šķist, bet arī paši pret sevi? Ja tā, tad kāpēc nogaidīt gandrīz 10 gadus?

“Labās prakses” pārņemšana, grozot Veselības aprūpes finansēšanas likumu

Grozījumi Veselības aprūpes finansēšanas likumā savukārt veikti pavisam nesen, proti, tie Saeimas plenārsēdē apstiprināti 13.12.2018. Grozījumi pieņemti divos lasījumos vienas plenārsēdes laikā. Par likumprojektu atzinumu ir sniegusi Finanšu ministrija, neatbalstot tā virzību. Jāatzīmē gan, ka FM atzinumu sniegusi tikai īsi pirms lēmuma pieņemšanas Saeimā un ir pamats šaubām par to, vai deputāti ar atzinumu maz bija iepazinušies. Proti, norādot uz to, ka Ministru kabinetam paredzētais uzdevums ir neizpildāms.

Plenārsēdē par likumprojekta nepieciešamību pārliecināti ziņoja A.Skride (A/P!), norādot uz to, ka, par likumprojektu diskutējot atbildīgajā komisijā, veselības un labklājības ministri apliecinājuši – līdzekļus atrast varēs. Arī Saskaņas deputāts A.Klementjevs par likumprojektu izteicās ļoti atbalstoši. JKP deputāts G.Eglītis savukārt norādīja, ka, pieņemot šādu lēmumu, apgrūtinātos fiskālās disciplīnas ievērošana, bet tas neliedz likumprojektu atbalstīt. Tas, kas izpaliek, ir Eglīša argumentācija, kāpēc par spīti paša nosauktajiem faktoriem tā būtu laba ideja.

Likumprojektu atbalstīt uzreiz divos lasījumos, neveicot papildus diskusiju komisijā, ierosinājis tieši A.Skride.

Balsojumā grozījumi pieņemti, 90 deputātiem balsojot par un trīs nebalsoja. Principā redzams, ka par grozījumiem balsojušas visas 13. Saeimas frakcijas.  Atbalstītā un likuma pārejas noteikumos iekļautā redakcija ir:

“11. Ministru kabinets, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam, paredz valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20 procentu apmērā: 2019. gadā — 87 483 708 euro, 2020. gadā — 191 227 820 euro un 2021. gadā — 314 599 953 euro.”

Ņemot vērā, cik pārliecināts par to, ka finansējumu atrast būs iespējams, bija A.Skride, savādi šķiet viņa pārstāvētās politiskās apvienības pašreizējās veselības ministres izteikumi, ka, jau pieņemot likuma grozījumus, bijis skaidrs – finansējumu atrast, visticamāk, neizdosies. Šķiet, nebūtu bijis par ļaunu, ja Skrides kungs pirms uzstāšanās būtu konsultējies arī pats ar savu politisko spēku – iespējams, tas ļautu izvairīties no neērtām situācijām vēlāk.

Saprotams, ka I.Viņķele Saeimā nebija ievēlēta un formālu amatu tobrīd vēl neieņēma, taču, ņemot vērā, ka viņai tomēr ir ilgstoša pieredze finansējuma nepiešķiršanā, šādas konsultācijas trūkums tomēr ir neparasts. Nonākot ministres amatā un uzņemoties atbildību par finansējuma atrašanu – Viņķele nu vaino Saeimu. No vienas puses, tas ir saprotami, bet, no otras, ir grūti identificēt viņas pašas aktīvās darbības, lai nepieļautu nereālā un nelāgā likumprojekta virzību. Tāpat arī, ņemot vērā, ka Viņķeles kundze atzīst – par šo normu bija informēta, bet neuzskatīja, ka to ir iespējams izpildīt – nav skaidrs, kāpēc viņa uzņēmās veselības ministres pienākumu pildīšanu, nepieprasot Saeimai no normas atteikties.

Tiesiskā paļāvība – melojam ne tikai priekšvēlēšanu programmas, bet arī likumā

Opozīcijas deputātu sūdzība norāda uz to, ka likumu pārkāpj Saeima, nepalielinot finansējumu abām nozarēm, kā to paredz aprakstītās likumprojektu normas. Tas nešķiet acīmredzami. Proti, iespējamas divas likumu interpretācijas:

  • Saprotam normu burtiski un Saeimai nav pienākuma nozarēm finansējumu palielināt. Pienākums ir valdībai – sagatavot apspriešanai budžeta projektu, kurā finansējums likumā noteiktajā apmērā ir paredzēts. Saeimai ir brīvas rokas veikt MK budžeta projektā labojumus un finansējumu nepiešķirt.
  • Pieņemam, ka normu var interpretēt tā, ka Saeimai ir pienākums apstiprināt tādu budžetu, kur papildus finansējums ir atvēlēts. Saeimu šajā gadījumā varētu vainot pie tā, ka tā sāk skatīt projektu, ko MK nav sastādījis atbilstoši likumam.

Publiskajā telpā līdz šim ir dominējusi otrā likumu interpretācija, bet nav īsti saprotams, kāpēc tā. Ņemot vērā šo neskaidrību, pozitīvi būtu jāuzlūko Satversmes tiesas iesaistīšana. Vienlaikus jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, kuru no interpretācijām mēs izvēlētos, likums līdz šim nav ticis ievērots. Tāpat jāņem vērā arī, ka šie divi noteikti nav vienīgie gadījumi, kur likums šādi nav ticis ievērots. Piemēram, tālajā 2012. gadā publiskajā telpā parādījusies informācija par to, ka netiek ievērots Valsts kultūrkapitāla fonda likums. Visticamāk runa bijusi par 5. panta normu:

“(2) Valsts budžeta līdzekļu piešķīrums kārtējam gadam ir lielāks nekā iepriekšējā budžeta gadā.”

Secinām, ka šī ir plaši izplatīta problēma. Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova 2017. gadā teikusi: “Tiesiskā paļāvība – tas nozīmē, ka cilvēki savu dzīvi veido, ticot valstij. Ticība ir atslēgas vārds, kas valstij ver durvis uz labāku nākotni.” Lai gan tiesiskās paļāvības princips publiskajā telpā tiek piesaukts visai bieži, tas maz tiek piesaukts, runājot par šeit aprakstītajiem likumiem.

Kāpēc gan lai Latvijas sabiedrība uzticētos politiskajām partijām un valsts institūcijām, ja Saeima teju 10 gadu garumā pieņem likumus, ko valdība uztver labākajā gadījumā kā rekomendējošus? Tas, ka mēs šādu praksi esam sākuši uztvert par ierastu praksi, rada nopietnas bažas.

Vai opozīcijas deputāti rīkojušies pareizi vēršoties tiesā? Pilnīgi noteikti – situācija ir jāatrisina. Vienlaikus jāņem vērā, ka deputāti, kas vēršas tiesā lielā mērā paši ir vainīgi pie esošās situācijas. Pat pieņemot, ka pieņemtie likumu grozījumi bija labticīgi iecerēti un nevis pretīga manipulācija ar sabiedrisko domu un darbības imitācija, ir pietiekoši skaidrs, ka attiecībā uz šo normu izpildi neviena Saeimā pārstāvētā politiskā spēka sirdsapziņa nav tīra.

Nopietni nav uztverams arguments par to, ka politiķi problemātisko normu Augstskolu likumā vēlējās ievērot, taču budžetā tam nepietika līdzekļu. Tikai pēdējos pāris gadus ir pārtraukta prakse, kur noteikti budžeta līdzekļi tika atvēlēti, tā sauktajām, “deputātu kvotām” – deputātiem sadalīšanai pēc saviem ieskatiem. Šī prakse nozīmējusi pilnīgu apzinātu likuma ignorēšanu. Tas, ka šie līdzekļi atvēlēti deputātiem patvaļīgām draiskulībām, par to izlietojumu pēc definīcijas nozīmē, ka tie nebija nepieciešami kādai konkrētai budžeta pozīcijai. Attiecīgi piešķirt tos deputātiem ašai izdāļāšanai ir, maigi izsakoties, absurdi, jo deputāti šo izvēli acīmredzami bija jau izdarījuši, likumā ierakstot nepieciešamību palielināt augstākās izglītības finansējumu. Valdības gluži vienkārši izvēlējušās šo likumu neņemt vērā. Varētu jau, protams, teikt, ka deputātu kvotām ticis atvēlēts maz līdzekļu un tas neko daudz nebūtu mainījis, bet tas nebūtu tiesa. Pieņemot 2017. gada budžetu (M.Kučinska valdības laikā),  Saeimā “deputātu kvotās” dalīti teju vai 30 miljoni eiro.

Kas tālāk?

Šobrīd svarīgi būtu apzināties to, cik ilgstoši likumu ignorēšanas problēma bijusi aktuāla. Nedrīkstētu ļaut politiķiem turpināt mēģinājumus izmantot slikto likumdošanas praksi ciniskajos mēģinājumos uzbrukt politiskajiem oponentiem. Šo seno problēmu nav radījusi nedz esošā Saeima, nedz esošā valdība. Sabiedrībā nepieciešams izveidot konsensu par to, kā šāda veida normas interpretējamas.

Nedrīkstētu pieļaut arī situāciju, kur nākotnē valdības budžeta projektos formāli palielinājumu iekļauj un Saeima to bez labiem argumentiem groza, finansējumu nozarēm atņemot. Labāk tādā gadījumā būtu no likumiem vispār izņemt normas, kas paredz konkrētus finansējuma palielinājumus. Tas varētu šķist negodīgi, taču varbūt vēlamāka būtu situācija, kur ar meliem mums nākas saskarties tikai partiju priekšvēlēšanu programmās un nevis likumos un normatīvajos aktos. Atliek vien cerēt, ka Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētāja Kārļa Rāceņa paustais, ka šobrīdējā situācija varētu kalpot par pagrieziena punktu Latvijas politikā un partiju politiskajā kultūrā, piepildīsies.

 

Autors ir LU politikas zinātnes doktorants

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu