2020. gada budžets un GODĪGUMS

Budžets ir valdības redzējums par to, kā dzīvot tālāk. (Saeimas deputāts M. Bondars)

Ko mums parāda 2020. gada budžets? Melus par prioritātēm, kas Latvijai esot medicīna, izglītība, nabadzības un nevienlīdzības samazināšana. Protams, ka piecām partijām vienoties par kaut ko kopīgu ir sarežģīti, bet šobrīd tiek apspriests budžets, kurš nemazinās esošo nevienlīdzību un nekliedēs nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, arī demogrāfiju (cilvēku izceļošanu) tas nemazinās.

Ko mums parāda likums, kuru pieņēma 2018. gada decembrī par ārstu algām? Ka tas neko nenozīmē. Ko mums parāda ikgadējā deputātu algu indeksācija? To, ka ir atsevišķa cilvēku grupa, uz kuriem attiecas speciāli likumi un, deputāta vārdiem runājot, “politiķi negribot ēst tikai maizi un dzert ūdeni”. Ja likums par ārstu algām nav spēkā, tad kādēļ būtu jāievēro likums par deputātu algu indeksāciju?

Nevajag arī no tribīnēm stāstīt, ka veselības aprūpe ir prioritāte. Tā nebūt nav, skatoties pēc 2020. gada budžeta, kura pieaugums ir plānots ap 700 miljoni.

Nav jābūt matemātiķim, lai saprastu – ja veselības aprūpei tiek atvēlēti 12,4% no budžeta (attīstītās valstīs 14%), tad automātiski tai pienāktos arī 12,4% no 700 milj., kas būtu 86 miljoni. Tas būtu proporcionāls pieaugums, ja veselības aprūpe NEBŪTU prioritāte.

Kā mums īstenībā trūkst? Vai tiešām naudas, kā mums cenšas neliels cilvēku daudzums iegalvot? Nē, jo nauda jau ir, to mēs visi redzam, nauda tiek izšķērdēta un nauda netiek pareizi iekasēta.

Kas mums kā sabiedrībai trūkst, ir godīgums un tiesiskums.

Ir grūti saprast, kurā brīdī tas pazūd, jo vecāki taču audzina bērnus būt godīgiem, bet tad tu tiec līdz skolai, un tur sākas špikošana, kas joprojām ir aktuāla arī šodienas skolās un augstskolās, par ko bieži sūdzas gan godīgi vietējie, gan ārzemju studenti, jo ir ļoti grūti un neētiski sacensties ar tiem, kuri špiko. Ārzemēs, iestājoties koledžā vai universitātē, studentam ir jāparaksta honor code (godīguma apliecinājums), kurā ir rakstīts, ka špikošana vai plaģiātisms ir pilnīgi nepieņemams un ka students momentā no skolas tiks atskaitīts.

Tad vēl jaunie zinātnieki ir liecinieki neētiskajai praksei, ka pie zinātniskiem darbiem tiek pierakstīti klāt cilvēki, kuri ir amatos, bet zinātniskajā darbā nav piedalījušies. Studentam tiek iegalvots, ka tādā veidā viņa darbs tiks ņemts vērā, ja tur būs arī “nopietns” pētnieka vārds klāt, kas, protams, ir absurds, jo pirms nodošanas ekspertiem izvērtēšanā zinātniskie darbi tiek padarīti anonīmi.

Ja godīgums netiek kultivēts skolās un augstskolās, un, tālāk redzot, ka ir noteikta cilvēku grupa, kas var darīt, kā grib un viņi nekad netiks sodīti, rodas neticība tiesiskumam. Bet vistrakāk cilvēku ticību valstij grauj tas, ka mēs redzam – mums apkārt dzīvo negodīgi cilvēki, katru dienu žurnālisti atklāj sabiedrībai kaut ko negodīgu, un tas paliek nesodīts.

Negodīgie cilvēki apgrozās savā burbulī, viņiem, iespējams, pat šķiet, ka viņi nav negodīgi, jo apkārt esošie nekad nepasaka, ka tas, ko tu dari, nav labi, un pašam liekas, ka nekādas morāles normas netiek pārkāptas, visi jau tā dara. Ne velti ir teiciens: parādi man savus draugus un es pateikšu, kas tu esi. Mums noteikti nevarētu būt draugi, kas ir jebkādā sakarā ar valsts naudas nozagšanu vai izšķērdēšanu. Tur mēs novelkam sarkano līniju, un no sirds iesaku to darīt visiem, nevis paspiežot roku, akceptēt, ka tu to it kā zini, bet nu ir OK.

Protams, ka godīgums mainās no tā, kādā sabiedrībā tu dzīvo. Pat ļoti negodīgu cilvēku var “izārstēt” godīga sabiedrība. Pirmkārt, neviens ar viņu nesadarbojas, nedraudzējas un “negodīgam būt” ir vienkārši kauns. “Bezgožus visvairāk uztrauc godīga cilvēka neuzpērkamā acs,” rakstīja Žans Žaks Russo. Pagaidām gan Latvijā mēs līdz šādam godīguma tipping point neesam nonākuši.

Tikai, samazinot negodīgumu un korupciju varas līmenī, mēs varētu cerēt, ka mūsu bērni izaugs godīgā sabiedrībā.

To pierāda 2016. gada pētījums Notinghamas universitātē. Eksperiments tika veikts 23 valstīs ar dažādu korupciju līmeni, tajā piedalījās 2500 cilvēku. Cilvēkiem bija jāmet metamie kauliņi divas reizes un jāpasaka, cik augsts bija pirmais skaitlis. Jo augstāks, jo viņi saņēma vairāk naudas. Pētījums tika veikts, lai noskaidrotu, cik godīgi ir cilvēki situācijā, kurā viņi var melot bez soda. Ko pētījums pierādīja? Kopumā visās sabiedrībās šāda vai tāda mānīšanās notiek, bet mānīšanās daudzums ir atkarīgs no tā, kā cilvēki to redz savā sabiedrībā. Ja salīdzina šīs 23 valstis ar dažādu korupcijas līmeni, tad arī mānīšanās bija dažāda. Autori secināja, ka vājas institūcijas, kas pieļauj lielu korupciju un likumu grozīšanu sev par labu, ne tikai izraisa atpakaļejošas ekonomiskas sekas, bet arī iespaido cilvēku godīgumu, iekšējo sajūtu, ka jābūt godīgam. Tātad – jo koruptīvāka valsts, jo negodīgāka sabiedrība.

Vismaz no malas šķiet, ka šī Saeima cenšas cīnīties ar korupciju, bet, pieņemot šo budžetu, Latvija atkal atpaliks no kaimiņvalsts Igaunijas nu jau gaismas gadus, jo mēs ar vieglu roku laidīsim jaunos, izmācītos speciālistus prom uz ārzemēm. Nu kā var salīdzināt 900 eiro algu rezidentam Latvijā ar 1500 eiro tam pašam rezidentam Lietuvā un 2100 eiro Igaunijā!

Mēs nevaram gaidīt, ir jārīkojas droši un pārliecinoši. Vēl līdz janvārim ir divi mēneši, kuru laikā var pieņemt likumus, kā palielināt budžetu nākamam gadam, lai nebūtu jānostāda skolotāji pret ārstiem un jāpārdala “naudas mums nav” citāti no viena pie otra. Idejas, kur ņemt naudu, ir daudz un dažādas.

Pirmkārt, pārliecināties, vai nauda netiek tērēta veltīgi, vai katrs valsts pārvaldē strādājošais ir vitāli nepieciešams Latvijas valstij. Pārskatīt visus iepirkumus, vai tie atbilst tirgus vērtībai. Tāds sīkums, bet redzēju valsts pasūtījuma tāmi elektrībai. Ja tirgus vērtība par kontakta ierīkošanu ir 5 eiro, tad valsts par to maksā 25 eiro, utt. Atcelt īpašuma nodokli vienīgam īpašumam līdz noteiktai kadastra vērtībai, bet palielināt īpašuma nodokli tiem, kuriem ir vairāki nekustamie īpašumi. Pārskatīt reinvestētās peļņas nodokli, lai īpašnieki uzņēmuma peļņu neizmantotu savu privātmāju celtniecībā vai dārgu gleznu un auto iegādei. Noteikti ir arī godīgi uzņēmēji, kuri tiešām investē savos uzņēmumos, bet neesošā kontrole negodīgiem pilsoņiem atļauj būt negodīgiem. Ieviest dāvinājuma un mantojuma nodokli dārgiem īpašumiem, pārskatīt akcīzes nodokli, ārzonu firmām neļaut piedalīties valsts pasūtījumos, un vēl un vēl.

Trūkst politiskās gribas paskatīties pēc būtības, jo tiek vienkārši pārņemts iepriekšējais budžets, šo to drusku pamainot. To, ka valdība var reaģēt ātri un operatīvi, bet nevienam, izņemot šauru lobiju, nevajadzīgi, ideāli pierādīja šīs vasaras akcīzes nodokļu sāga, kuras dēļ valsts budžetā neienāks ….miljoni.

Godīgums nav nopērkams par naudu, un ticību valstij var atgūt, redzot, ka lietas uzlabojas, ka nevienlīdzības rādītājs kaut vai par pusprocentu, bet katru gadu samazinās, ka jaunie ārsti saņem tikpat, cik kaimiņvalstīs, un nebrauc prom, ka bērnudārzos ar katru gadu samazinās rindas, ka minimālās pensijas katru gadu pieaug, ka invalīdi un seniori ir aprūpēti, ka Latvijas laukos atdzīvojās mazās saimniecības, ka, uzsākot uzņēmējdarbību, tiek piedāvātas nodokļu atlaides, ka nodokļu slogs no mazām algām tiek pārdalīts uz lielajām algām, kapitāla vai dividenžu ienākumiem, ka partiju finansējums pieaug pakāpeniski, ka rindas uz medicīnas pakalpojumiem samazinās, ka plaukst ne tikai privātā medicīna, bet arī valsts slimnīcas, ka zinātnē mēs piesaistām no Latvijas aizbraukušos zinātniekus, ka publiskā transportā var nopirkt biļeti viedtālrunī tikpat viegli, kā apmaksāt mašīnas stāvvietu, ka bērnu pabalsti tiek doti tiem, kuriem vajag, ka pēc Eiropas parauga tiek veidotas senioru un studentu kopdzīvošanas mājas un ka visiem Latvijas bērniem tiek dotas vienādas iespējas neatkarīgi no viņu vecāku ienākumiem. Šo sarakstu mēs ikviens varētu turpināt un kopīgi veidot Latviju tādu, kuru gribētu atstāt bērniem un mazbērniem. Par tādu godīgu un pārdalītu budžetu balsotu lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju.

 

Autore ir partijas “Progresīvie” valdē

Redakcijas piebilde. Pēc raksta publikācijas saņēmām Veselības ministrijas parlamentārā sekretāra un Saeimas deputāta Ilmāra Dūrīša viedokli, ka autores veiktais aprēķins ir nepareizs un izraisa nepareizu secinājumu otrajā rindkopā un rakstā kopumā. Viņš norāda, ka tas publiski vairo aplamus pieņēmumus.

Ilmārs Dūrītis skaidro, ka “2019. gada budžetā esošajiem 154 miljoniem, kas tika piešķirti veselības aprūpei uz EK pieļautās atkāpes no budžeta deficīta (tātad līdzekļi tika paņemti uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina), 144 miljoni bija jāatrod arī 2020. gada budžeta izdevumos, bet ne vairs uz deficīta rēķina (jo EK ir uzstādījums turpināt iesāktās reformas – gribam taču turpināt zaļo koridoru, palielināt pieejamību utt.). Vēl papildus pasākumiem valsts piešķīra 50, bet nu jau 68 miljonus eiro”.

“Ja grib attiecināt veselības nozarei piešķirto finansējumu % pret kopējiem 700 sadalāmajiem miljoniem 2020. gada budžetā, tad jāņem vērā šāds aprēķins: 144+68 = 212 miljoni. Un te redzam, ka procentuālais piešķīrums jau būs ap 30.”