Aktieris Vilis Daudziņš Jaunajā Rīgas teātrī tūlīt pārtaps par Aleksandru Čaku, bet pēc nedēļas jau būs pulkvedis jaunajā latviešu spēlfilmā Dvēseļu putenis. Ko viņš domā par māksliniekiem un varas spēlēm, un vai pats būtu spējis izdzīvot kara laikā?
Šonedēļ Jaunajā Rīgas teātrī gaidāma pirmizrāde iestudējumam Meklējot Spēlmani, kas vēsta par mākslinieka likteni un lomu padomju laikā. Pēc divdesmit pieciem gadiem Vilis Daudziņš atkal būs Aleksandrs Čaks. Drīz būs arī pirmizrāde filmai Dvēseļu putenis, stāstam par latviešiem Pirmajā pasaules karā. Daudziņš ir skatuves un ekrāna kareivis abos kultūras notikumos, un «karo» viņš jau sen — kopš Vectēva.
Drīz Daudziņam pasniegs Žaņa Katlapa balvu par nacionālo vērtību apliecinājumu Latvijas teātra vidē. Nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Un saņems arī Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju par poētisko lekciju Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi. Šobrīd Dailes mūzikas namā jau skan jauna, Vilim Plūdonam veltīta poētiskā upe Daudziņa izpildījumā. Tāds viņš ir — aktieris starp karu un dzeju.
Patlaban gatavojaties pirmizrādei — Meklējot Spēlmani Gata Šmita režijā. Iestudējums vēsta par pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad tapa Jaunatnes teātra izrāde Spēlē, Spēlmani!. Toreiz tas bija saviļņojošs notikums latviešu teātra pasaulē. Jūsu iestudējumā darbojas trīs nozīmīgas figūras: Eduards Smiļģis (Andris Keišs), Pēteris Pētersons (Ģirts Krūmiņš) un Aleksandrs Čaks (Vilis Daudziņš).
Ir pagājuši 25 gadi, kopš spēlēju Aleksandru Čaku televīzijas filmā Čaka iela, ko veidoja režisors Ģirts Nagainis. Atgriezties pie Čaka ir interesanti. Toreiz pēc filmas mēs braucām uz skolām. Artis Robežnieks spēlēja dziesmas ar Čaka vārdiem, ko pats bija sacerējis, es runāju Čaka dzeju. Reizēm mums pasākumos gadījās satikties ar aktieri Mārtiņu Vilsonu, kurš arī runāja Čaka dzeju. Es viņam jautāju — kādēļ viņš to dzeju runā tik skumji? Viņš teica — nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi. Nu esmu nodzīvojis stipri vairāk, nekā Vilsonam bija toreiz. Un saprotu.
Protams, Čaka dzeja ir dažāda, tā mainījās — dzeja, ko viņš rakstīja 1925. gadā, bija citāda nekā tā, ko rakstīja trīsdesmito gadu beigās, un vēl jo vairāk tā, ko bija spiests rakstīt pirmajos padomju okupācijas gados. Tā pēdējā ir pavisam šausmīga dzeja. Tādēļ mans Čaks jaunajā iestudējumā ir traģisks tēls. Kā jebkurš mākslinieks, kas piedzīvo šādus laika griežus, nonāk zem represīvas varas sistēmas un dārgi maksā par savu izdzīvošanu un talantu. Padomju varai bija būtiski, lai cilvēki, kas bijuši izcili un tautas cienīti pie Ulmaņa vai vāciešiem, būtu tikpat redzami arī padomju laikā. Lai viņi kalpotu par ideoloģisku paraugu tautai un sauktu: «Beidzot mēs esam pa īstam brīvi!» Cena, kas pie dažādām varām ir jāmaksā māksliniekam, var būt šausmīga. Arī mūsdienās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.