Latvijas Mākslas akadēmija svin 100. jubileju ar studentu izstādi Arsenālā
Skatot izstādi Academia, kurā svaigi ēvelētu koka konstrukciju un telpaugu ietvarā uz mirkli ir iemājojuši vairāk nekā 40 akadēmijas studentu un neseno absolventu, šķiet, ka skolas salīdzinoši konservatīvajā domāšanā ir notikusi sakustēšanās. Par izstādes kuratoru akadēmija ir iecēlusi mākslinieku un LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas profesoru Ojāru Pētersonu. Kurators savukārt, atsaucoties uz Platona akadēmiju, par metaforisko spēles laukumu ir izvēlējies olīvdārzu, kur skolniekiem nodoties cēlu jautājumu apspriešanai.
Izstādes varenās konstrukcijas liek domāt par ietvaru, ko skola dod mākslinieka attīstībai, bet telpaugi — par pasniedzēju rūpēm, audzējot talantu. Pētersona iecere un izstādes arhitektūra, kas man kā bijušajai akadēmijas studentei rada asociācijas ar Vizuālās komunikācijas nodaļas slaveno, apzaļumoto balkonu, ir idejiski un vizuāli veiksmīgākā projekta daļa. Izstādē to lieliski attīsta vienīgie VR mākslas darba radītāji Alvis Misjuns un Jurģis Peters. Viņu veidotā Siltumnīca ir virtuālais dārzs, kas brīdī, kad skatītājs uzliek VR brilles, imitē Arsenāla telpu, un ar plaukstas kustību to var papildināt, radot ilūziju, ka dārzs ir nemitīgā augšanas un attīstības stadijā. Vērīgāks skatītājs pamanīs arī celtniecības materiālu pārpalikumus, kas novietoti uz zemes vai atstutēti aizkulisēs, radot simbolisku norādi uz jauno talantu radošā ceļa būvdarbu turpinājumu.
Izstāde nav veidota kā vēsturiska retrospekcija, tāpat kurators apzināti izvairījies no dalījuma atbilstoši Mākslas akadēmijas nodaļām. Tomēr tiem, kam gribas iepazīties ar akadēmijas vēsturi, ir iespēja to izdarīt ar Arsenāla priekštelpā novietotās audiālās instalācijas starpniecību. Gaisā peldošajos oranžajos konusos var klausīties akadēmijas prorektora Andra Teikmaņa sagatavotos stāstus profesionālu aktieru izpildījumā. Ieturot izstādes virzību, es gan būtu devusi priekšroku pašu studentu ierunātiem tekstiem, piemēram, mākslas zinātniekiem, kas šajā izstādē ir lielā mērā palikuši aiz borta.
Kuratora Ojāra Pētersona mērķis bija studentu darbus sasaistīt, cenšoties panākt viena totāla mākslas darba radīšanu. Vēl jo vairāk — izstāde tiek papildināta un mainīta, tā radīts arī nemitīgas kustības un rosības iespaids. Lai gan milzīgās koka konstrukcijas un atsevišķu darbu izkārtošana vairākās vietās norāda uz sintezēšanās tieksmi, rezultāts tomēr ir neviendabīgs, dažbrīd izstāde atstāj parastas studentu darbu skates iespaidu. Starp citu, ja ir vēlme redzēt lielisku totālā mākslas darba paraugu, iesaku aiziet uz galeriju Low, kur šobrīd ir izveidots Mākslinieku krīzes centrs. Tur bijušo un esošo akadēmijas studentu, pedagogu un pieaicināto mākslinieku darbi ir burtiski sakausēti vienotā skulpturālā sanatorijā. Savukārt Academia kopiespaids ir nedaudz haotisks, kas kādam apmeklētājam ir licis pat atstāt sirdīgu komentāru: «Getliņu izgāztuve.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.