Ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem — šai senajai atziņai jaunus piemērus politiķi spēj gādāt daudz naskāk nekā finansējumu reāli brūkošajiem Latvijas ceļiem. Paskat, nākamā gada budžetā ir atrasta nauda patiešām labai lietai — partiju finansēšanai. Lai politikas lēmumu pieņēmējiem nebūtu jākarājas sponsoru raustītos striķīšos, nodokļu maksātājiem ir jāsedz reālās partiju uzturēšanas izmaksas, tas nāks par labu demokrātijas kvalitātei un pašiem nodokļu maksātājiem. Taču tas jādara godprātīgi un pamatoti, lai vēlētājiem nešķistu, ka esam nonākuši absurdā Ziemassvētku ainiņā, kurā iesiluši salaveči klūp virsū dāvanu maisam un ķeksē tās paši sev.
Tikpat neomulīga sajūta pārņem, raugoties uz Rīgas koncertzāles idejas gumzīšanu varas gaiteņos. Pirmkārt, jauns ministrs nav nekāds Jēzus, no kura atnākšanas jāsāk jauna ēra. Otrkārt, kāpēc notiek atgriešanās pie privātās partnerības idejas, kas reiz jau novērtēta kā valstij neizdevīga? Šajā numurā Re:Baltica kolēģi izpētījuši, ka Šķēles ģimenei piederošo Andrejostas zemi koncertzālei lobējis tolaik vēl Rīgas mērs Ušakovs. Latvijas galvaspilsētai vajag koncertzāli, nevis uzkāpt uz kārtējā oligarhu grābekļa.
Kā tikt cauri šīm sadursmēm? Mums visiem lieti var noderēt Jura Rubeņa pārdomas par to, kā spriedzes brīžos saglabāt spēju sarunāties un aiz atsevišķajām interesēm nepazaudēt lielos mērķus. Tieši pirms 30 gadiem Rubenis kā jauns mācītājs atrada īstos vārdus, lai izglābtu no šķelšanās Tautas fronti. Līdzīgas sadursmes, tikai mazākā mērogā, piemeklē mūs ikdienā, un tāpēc vērtīgs ir viņa padoms — mācīties sadzirdēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.