Nedēļas laikā Dailes teātrī dzīve sagriezusies kājām gaisā — aktieri pieprasījuši mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera atkāpšanos, viņi gaida pārmaiņas un ir gatavi iesaistīties, lai radītu tām priekšnoteikumus. Kāpēc tā ir noticis, saruna ar sešiem vadošajiem teātra aktieriem
Trešdien, 25. septembrī, izskanēja ziņa, ka todien Dailes teātra aktieri savā kopsapulcē izteikuši neuzticību teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram, kurš tajā laikā atradās ārpus Latvijas un nav notikušo publiski komentējis. Juris Žagars, Rēzija Kalniņa, Vita Vārpiņa, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis un Juris Bartkevičs ir aktieru kolektīva izvēlēti pārstāvji, kas 2. oktobrī situāciju skaidroja Kultūras ministrijā. Bet svētdienas vakarā pēc nospēlētas izrādes viņi ieradās Ir redakcijā, lai runātu par to, kas un kāpēc pagājušajā nedēļā noticis Dailes teātrī.
Sarunā atklājas, ka neapmierinātība ar teātra māksliniecisko vadību ir briedusi jau sen, tai ir dziļas saknes. Kā jau teātrī, kas ir attiecību māksla, cilvēciskais ir cieši savijies ar profesionālo. Vai patiešām teātrī ir mākslinieciskā krīze, un kas pie tās vainīgs? Kāds ir aktieru skatījums uz sava teātra nākotni un līderiem? Galu galā, par ko viņi grib runāt Kultūras ministrijā? Uz šiem jautājumiem aktieri atbildēja mūsu sarunā.
Ne nospārdīt, bet saprast
Viņi neierodas kā uzvarētāji vai revolucionāri. Atvieglojums, ka virspusē beidzot izvilkts tas, kas sen rūdzis, mijas ar skumjām un smaguma sajūtu, jo jau ilgāku laiku nav izdevies dialogs ar Džilindžeru jeb Džili, kā viņu dēvē ikdienā. «Nav nekādas revolūcijas, mēs nevienu netaisāmies gāzt,» uzsver Artūrs Skrastiņš. «Es biju tas, kurš sasauca aktieru sapulci, jo sapratu, ka savā lokā neesam nekad runājuši.»
Pēdējais piliens bijis 20. septembra raidījums Kultūršoks, kurā iztirzāja jautājumu, vai Dailes teātris ir nonācis mākslinieciskā krīzē. To izprovocēja nedēļu iepriekš raidījumā Teātris.zip izskanējušais aktrises Rēzijas Kalniņas sarūgtinājums, ka savu simto sezonu Daile nupat iesākusi ar komēdijas iestudējumu, kura virsuzdevums esot tikai pelnīt naudu. «Tādi nopietni cilvēki kā Zane Radzobe, Henrieta Verhoustinska runā par manu darbavietu, lietojot vārdus «mākslinieciskā krīze», un nekas nenotiek, it kā mums būtu vienalga! Es kā teātra patriots sapratu, ka man ir jārīkojas,» saka Skrastiņš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.