No komiksa līdz pirmšķirīgai drāmai — filma Džokers
Just līdzi varonim un ienīst antagonistu — tik vienkāršu skatītāja iesaisti paredz kinodarbi, kas veidoti pēc tradicionālajiem dramaturģijas principiem. Taču režisors Tods Filipss savā jaunākajā filmā Džokers (Joker) šo vienkāršojumu uzšķērž, atgādinot, ka pasaules lietu kārtībā pastāv lērums citu toņkārtu. Pētot 40. gadu amerikāņu Detective komiksos attēlotā ļaundara Džokera tēlu, Filipss ir radījis drūmu neprāta un sabiedrības noslāņošanās portretu.
Viņa filmā Džokers ir nesaprasts savrupnieks, klauns un wannabe komiķis Artūrs Fleks jeb Laimīgais, kā viņu mēdz dēvēt slimā māte. Fleku jeb, konkrētāk, viņa pakāpenisko pārtapšanu Džokerā sava mūža līdz šim labākajā lomā nospēlē aktieris Vakīns Fīnikss. Lai arī Fleks sirgst ar smagu garīgo kaiti un realitāti uztver citādi nekā pārējie, viņš — vismaz filmas sākumā — cenšas iekļauties sabiedrībā.
Taču no Betmena komiksiem un filmām pazīstamā, iedomātā pilsēta Gotema, kas izskatās kā 70. gadu Ņujorkas kopija, ir nepateicīga vieta tiem, kas nespēj sevi aizstāvēt. Tā ir auksta, skarba un haotiska. To, cik mokoši ir būt galvenā varoņa ādā konkrētajā laikā un vietā, apliecina viņa dienasgrāmatā uzskricelētā frāze — visi no psihiski slimajiem gaida, ka viņi uzvedīsies tā, it kā mentālās kaites tos nemocītu.
Šis uzskats nostiprinās arī tad, kad pilsētas politiķi aptur finansējumu psihiatriskajai palīdzībai maznodrošinātajiem — tieši šis pavērsiens aizsāk Fleka neatgriezenisko transformāciju antivaronī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.