Raimonds Pauls, Džemma Skulme un Marina Kosteņecka — Atmodas laikā viņi bija starp populārākajiem kandidātiem, kurus cilvēki no visām Latvijas malām vēlējās redzēt kā savus pārstāvjus pirmajās kaut cik demokrātiskajās tautas deputātu vēlēšanās, kas pirms 30 gadiem kļuva par PSRS sabrukuma priekšvēstnesi.
Kosteņecka šajā Atmodas zvaigžņu sarakstā nenoliedzami ir savdabīgākā — krieviete, kuru vajāja čeka un Interfrontes mītiņu dalībnieki aicināja nošaut. Rakstniece, kas nenobijās doties uz Černobiļu un ar saviem rakstiem, izspraucoties cauri padomju cenzūrai, modināja līdzcietību pret bāreņiem un citiem dzīves pabērniem, kuru PSRS «nebija» gluži tāpat kā seksa.
Šajā žurnālā intervējam Marinu Kosteņecku, jo viņa savas 20. gadsimta atmiņas apkopojusi grāmatās, kurās atskatās ne tikai uz savu mūžu, bet veselu laikmetu. Toreiz viņa uzskatīja par goda pienākumu palīdzēt Latvijai atgūt nolaupīto brīvību. Tagad par patriotes pienākumu uzskata pateikt arī skarbus secinājumus par to, cik gudri latvieši ar savu brīvību rīkojušies. Viņa Latvijā redz bumbu ar laika degli. Nevaru piekrist visam teiktajam, bet ar cieņu ieklausos argumentos.
Iesaku uzmanīgi izlasīt arī interviju ar Santu Purgaili, kura nominēta FKTK vadītāja amatam. Viņa patriotisku apsvērumu dēļ gatava ķerties pie cita veida «spridzekļa» atmīnēšanas — glābt Latviju no iekļaušanas finansiāli neuzticamo valstu sarakstā. Atzīst, ka iepriekšējam regulatoram varbūt pietrūcis drosmes cīņā pret naudas atmazgātājiem, bet turpmāk sola «pilnīgu tīrību un kārtību» bankās. Vai jādod viņai iespēja, politiķi lems nākamnedēļ.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.