Romāns Jelgava ‘94 režisora Jāņa Ābeles versijā kļūst par kino stāstu, kurā trīsdesmitgadnieks atceras sevi pusaudža gados. Kas šajā pieaugšanas stāstā viņam šķiet patiešām svarīgi?
Agri vai vēlu tam bija jānotiek — kādam bija jāuztaisa filma Jelgava ‘94. Kad Jāņa Joņeva literārais darbs 2014. gadā saņēma vispirms Latvijas, pēc tam Eiropas Literatūras balvu un kļuva par kulta romānu, daudzi gaidīja, kad uz lielajiem ekrāniem ieraudzīs vizualizētus romāna pirmos teikumus: «Ir 1994. gads. Nāk vīri rūtainos flaneļa kreklos. Jelgava sīc.» Un tad atskanētu šāviens, lode ietriektos grupas Nirvana līdera Kurta Kobeina galvaskausā, jo tieši tā taču sākas Joņeva romāns.
Nu tas ir noticis. Režisors Jānis Ābele ir pabeidzis piecus gadus ilgo darbu pie filmas. Uz pirmizrādi 17. septembrī Jelgavas Kultūras namā netiku — visas biļetes bija izpārdotas. Toties iespraucos preses seansā interesentu pilnā zālē Rīgā.
Filmā skan Jelgavas underground mūzika, rosās garmatainie zēni rūtainos kreklos un saplēstos džinsos, ir arī stāsts par šāvienu Kobeina galvā. Tomēr filma nav romāna ekranizējums, drīzāk balstīta grāmatā attēlotajos notikumos. Un tā noteikti nav par Jelgavu 90. gadu vidū, lai gan uz ekrāna redzamā pilsēta ļoti līdzinās tai, kādu es, jelgavniece būdama, atceros to deviņdesmitajos. Par ko tad ir filma, un kāpēc tā būtu jāredz katram, lai cik vecs būtu un kādu mūziku klausītos, jautāju filmas režisoram.
Kā radās doma ekranizēt romānu Jelgava ‘94?
Ar grāmatu iepazinos, kad tā nebija populārāka par jebkuru citu jaunu latviešu literatūras oriģināldarbu. Visiem tagad šķiet, ka romāns iznāca un uzreiz kļuva superslavens. Bet tāds tas kļuva tikai pēc Eiropas Literatūras balvas saņemšanas. Arī ar Jāni Joņevu tikos vēl pirms tam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.