Ar cerību nepamosties • IR.lv

Ar cerību nepamosties

27
Filozofijas doktora lomā Gundars Āboliņš, pseidoindiešu gaišreģe — Regīna Razuma. Foto — Jānis Deinats
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Alvja Hermaņa izrāde Vēlā mīla Jaunajā Rīgas teātrī ir smieklīga un stindzinoša

Kas velk režisorus atpakaļ «nozieguma vietā»? Kā Oļģertu Kroderu, kurš četras reizes iestudēja Hamletu. Kāpēc tieši tagad Alvis Hermanis atgriezies pie Īzaka Baševisa Zingera stāstiem, ko tādās pašās sienās un tērpos pirms turpat desmit gadiem uzvedis Minhenes Kamerteātrī? Protams, viņš tā ir darījis vienmēr, un citkārt esmu tikai priecājusies, ka nevajag braukt kaut kur prom, bet tepat var ieraudzīt režisora nākamo soli. Tomēr šis ir cits gadījums, man šķiet. 

Baševisa Zingera stāsti Vēlā mīla un Seanss, ko režisors izvēlējies izrādes divām daļām, ir par vecumu, kas pienācis tālumā, kad apcirstas vai pārtrūkušas visas saites, kas sēja pie savējiem, un pat aizmirsies, kādi bija tie savējie un kāpēc palaisti vējā. Par divu svešinieku satikšanos, kad laika atlicis tik maz, ka nekāda pakāpeniska tuvināšanās nav iespējama, un turēšanās pie cerības uz mīlestību ir tikpat neganta, cik komiska un bezcerīga. Un nav no svara tas, ka Vēlajā mīlā tā arī nedabonas pensionāri, kas īsti nezina skaitu saviem miljoniem, bet Seansā — pa ielām nomētājies, svešumā neko neatradis filozofijas doktors un pseidoindiešu gaišreģe.  

2014. gadā Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un Minhenes izrāde ar drusku citādu nosaukumu Vēlie kaimiņi tika atvesta un parādīta kopējā Hermaņa izrāžu skatē. Visai skaidri atceros, ka gan Vēlās mīlas bagātnieku, gan Seansa neveiksminieku pārdzīvojumi tolaik vairāk amizēja, nekā lika just līdzi. Jo vācu aktieri, it īpaši stāstā par mīlu, kas negaidot atnākusi pie vecuma vainu mākta skopuļa, gan tās vainas, gan nevarību spēlēja brīnišķā vieglumā, pārvēršot pat kaulu stīvumu par horeogrāfiju. Minhenes Kamerteātra izrāde likās kā Garās dzīves pretpols — drusku no sērijas «bagātie arī raud», traģiska kā jau dzīve, bet skatīta tomēr no malas.

Tagad, lai arī izrāde «izšūta» pēc tā paša mustura, kaut kas būtisks ir mainījies. Pazudis spēles vieglums, kas ļāva raudzīties uz notiekošo no drošā atsvešinātības attāluma. Gundars Āboliņš spēlē Vēlās mīlas varoni, paniski taupīgo miljonāru, bez jelkādas atsvešinātības kārtiņas, katra fizioloģiskā norise ir precīza, it kā būtu skatīta caur Garās dzīves prizmu. Katrs neveiklais skrējiens uz vannasistabu, vecuma nevīžībā ar čību saraustās brokastu pārslas, kas izbirušas uz grīdas, neaizvilkts bikšu rāvējslēdzējs ir cilpa kopējā bezcerībā. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu