Ja vidējais iedzīvotāju skaits novadā būtu 20 000, valsts ietaupītu 200 miljonus
Pagastveči pieteikuši karu laikam. Vēstures straumes spēcīgā, neapstādināmā plūsma nes cilvēkus no laukiem uz pilsētām. Gan iedzīvotāju skaits, gan ekonomiskā attīstība arvien vairāk koncentrējas vietās, kur ir tai nepieciešamā fiziskā un intelektuālā infrastruktūra. Lauksaimniecība lielāko cilvēces vēstures daļu ir nodarbinājusi lielāko cilvēku daļu, bet tagad tajā paliek desmit, pieci vai pat mazāk procentu strādājošo. Ārpus pilsētas gaiss ir dzidrs, daba skaista — bet, ja tur nav ko darīt, cilvēki vai nu raujas prom uz pilsētas bagāto burzmu, vai arī (ar dažiem izņēmumiem) ieslīgst apātijā un bezcerībā. Ko dod tīra vide, ja prāts un ķermenis reibinošu vielu piesārņots?
Ar katru pulksteņa tikšķi atšķirības starp perspektīvajiem un stagnējošajiem reģioniem kļūst izteiktākas. Tā vietā, lai paskatītos realitātei acīs, pagastveču donkihoti atraduši savas vējdzirnavas, ar kurām cīnīties, — pulksteņa nepielūdzami apļojošās rokas. Viņiem gan stratēģija, gan taktika ir tikai viena — iedzīt naglu ciparnīcā, lai rādītāji iestrēgst. Sak — ja pulkstenis apstāsies, varbūt varēsim izlikties, ka arī laiks stāv uz vietas.
Katru reizi, kad neizbēgami nepieciešamie pārkārtojumi nonāk valdības darba kārtībā, pagastveči atkal ir klāt ar priekšlikumu, kā vilkt laiku garumā.
Jāpārkārto slimnīcu tīkls, lai resursi tiktu izmantota lietderīgāk un pacienti saņemtu kvalitatīvu aprūpi? Nu, te gan būtu vēl kārtīgi jāpapēta, jāpieslīpē vērtēšanas kritēriji.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.