Pagājušā gadsimta 60.—80. gados katrai kleitai bija stāsts. Skaisti un atšķirīgi ģērbties — tā arī bija brīvības izpausme, un par to vajadzēja pacīnīties
Rīga — mazā Parīze… Padomju gados, kad ieraudzīt «lielo» bija tikpat kā neiespējami, šis mīts sildīja sirdi un cēla pašapziņu. Kad jūlija sākumā klajā nāca Asnates Smelteres grāmata Piecdesmit gadi Rīgas modē, tā uzjundīja interesi par to, kā tad īsti ģērbās rīdzinieces tajā sen pagājušajā pelēkās vienveidības laikā. Jo pasaules sestdaļā slavenie trīs burti RMN — Rīgas Modeļu nams — bija mūsu haute couture un, kā jau augstā mode, sniedza iedvesmu, tomēr pieejama bija tikai izredzētajiem. Nepārvarams bija bezdibenis, kas šķīra idejas, kuras RMN īstenojās no tekstilrūpnīcu eksperimentālajos cehos tapušiem audumiem, un masveida ražošanu, un blāvās pakaramo rindas veikalos. Bija jāmeklē izeja, un tā atradās. Pat vairākas.
Jo ģērbšanās problēmas nācās risināt gan «vienkāršajām» rīdziniecēm un slavenām māksliniecēm, gan radošajai jaunatnei un «puķu bērniem».
Katrai sava «šneideriene»
Atceroties savu bērnību 60. gadu sākumā, man vispirms nāk prātā mammas un krustmammu Edītes un Emmas skaistās kleitas. Īpaši svinīgiem gadījumiem mammai bija kleita no brīnumaini mīksta vecrozā vilnas auduma. Kad vēlāk lasīju romānu Dziedoņi ērkšķu krūmā, kura varonei bija tērps rožu pelnu krāsā, iedomājos to tieši tādu. Kleitai bija šallveida apkakle, sasieta plastiskā bantē. Plaukstas joprojām atceras krustmātes Edītes kleitu vēso, gludo zīdu, kurā bija ieaustas citādas, neslīdīgas puķes. Mūsu ģimene palaikam devās uz fotoateljē, un tāpēc manām atmiņām ir palikuši arī pierādījumi — pašcieņas pilni cilvēki skaistos tērpos.
Jo viņām bija savas šuvējas, kuras gan nekad tā nesauca. «Man šovakar uzprove pie šneiderienes,» viņas teica, un tas skanēja lepni. Reizēm Edīte mani paņēma līdzi uz necilu namiņu Tallinas un Miera ielas stūrī. Tur bija krāsainas lupatiņas un lielāki gabali, neredzēti caurspīdīgi audumi, ko mēs ar šneiderienes meitu vai mazmeitu tūdaļ pielāgojām par līgavas plīvuru. Tur smaržoja pēc mašīneļļas, ja piebāza degunu klāt kājminamā zingera ritenim un siksnām. Un pati uzprove ar «satrākelētu» tērpu, kurš vēl izskatās pēc maisa, bet nākamajā reizē jau būs gandrīz pavisam īsta kleita. Kas tā bija par radošu pasauli!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.