Režisore Laura Groza-Ķibere prot sabalansēt darbu un atpūtu, viņa uzskata to par trīsdesmitgadnieku paaudzei raksturīgu prasmi
Nostāties simt cilvēku — orķestra, kora, solistu — priekšā un izstāstīt savu ideju bija izaicinājums. Laura Groza-Ķibere pirmajā operas Spēlēju, dancoju mēģinājumā augustā ar kolēģiem daudz jokoja. Tas ir ierasts režisores paņēmiens, lai pārvarētu spriedzi un saviļņojumu, sākot darbu pie jauna iestudējuma.
Mierīga un laipna Laura sēž arī man pretī Andreja Žagara leģendārajā kafejnīcā Osīriss, kur norunāta intervija. Ir pirmdiena, vienīgā diena nedēļā, ko viņa no spraigā darba ritma spējusi izraut sarunai. Kā vienmēr eleganta — melnā kleitā, mūsdienīgi orientālām rotām. Vēlāk intervijā ar Lauru runājam ne tikai par operu, bet arī par iespējām un māku atpūsties — vakariņas labā restorānā kopā ar vīru, Rīgas Cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu un draugiem režisore uzskata par vienu no jaukākajiem relaksēšanās veidiem. Pēdējā laikā gan šādu vakariņu nav bijis daudz — Lauras uzmanības lokā ir Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa 70. gados radītā opera Spēlēju, dancoju, kas pirmizrādi Nacionālajā operā piedzīvo 26. septembrī.
Vasarā daudzi aktieri un režisori sociālajos tīklos bija redzami pludmalē, ceļojumos, ar vīna glāzi pie draugiem. Šķiet, ar tevi ir citādi: laiks pagāja, plānojot jaunās izrādes mēģinājumus Nacionālajā operā. Nekādu bilžu Instagram!
Nulle bilžu publiskā kontekstā, tiešām! Man nav ne Instagram konta, ne tvitera. Ir feisbuks, ko tikpat kā nelietoju. Nejūtu to kā sev svarīgu. Man saka: tas un tas tviterī sastrīdējās ar to! Es neko nezinu! Tomēr vasarā nebiju sevi apdalījusi atpūtas ziņā. Šī vasara man bija pilsētnieciskāka. Mazliet jau sanāca izbraukt uz laukiem — vecākiem ir māja Skultes pagastā Vidzemē. Es gan neesmu tik savrups cilvēks, lai man bieži vajadzētu vienai aizmukt klusumā uz laukiem. Ar vīru vasarā katru nedēļu braucām uz jūru — Saulkrastiem, Ķemeriem, Apšuciemu, Carnikavu. Jūras stihija man atvērās. Varbūt prasījās plašumu. Vasarā arī paceļojām: bijām Eiropā, kad tur bija 39 grādu karstums. Apdegām, tāds laiks šķita klaustrofobisks! Braucām uz mūsdienu cirka festivālu Gentē Beļģijā, apmeklējām arī muzejus.
Tātad nebija tā, ka visu vasaru sēdēji, ierakusies Raiņa un Ziedoņa darbos?
Es vienmēr cenšos sabalansēt darbu ar atpūtu. Augusta otrajā pusē operā notika pirmais izrādes Spēlēju, dancoju mēģinājums. Biju izdomājusi pirmos trīs teikumus, ko teikšu kolektīvam — korim, solistiem, orķestrim —, kad pirmo reizi satiksimies. Ka kopā ar izrādes veidotājiem esmu strādājusi gadu, lai prezentētu rezultātu: izrādes koncepciju, Ziedoņa libretu, scenogrāfijas maketu, kostīmu skices. Pagājušajā sezonā man bija trīs jauniestudējumi Latvijas teātros, bet paralēli jau gatavojos Spēlēju, dancoju. Pagājušā gada jūnijā operas direktors Zigmars Liepiņš man piezvanīja un piedāvāja veidot šo operu. Sešās nedēļās mēģinājumos mums tā puzlīte jāsaliek kopā. Mēģinājumiem jutos gatava, jo tieši pirms gada biju sākusi preparēt Raini. Gatavojoties pirmajam mēģinājumam, domāju — pārlasīt vai nepārlasīt Raini? Pa vidu ir arī Imants Ziedonis ar savu interpretāciju. Jāteic, ka diezgan atšķirīgu no Raiņa lugas. Rainis dod iespēju — vari aiziet vienā vai otrā virzienā. Ziedonis savukārt Raini lakonizējis. Imants Kalniņš — ārprāts, kā man tas patīk! — darbam devis savu ģeniālo ekspresiju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.