Daudz polārlāču un vēl vairāk zinātnes — ar vērtīgiem analīžu paraugiem un mērījumu datiem no ekspedīcijas Svalbāras ledājā atgriezušies latviešu zinātnieki
Polārlāči nupat uzbrukuši tūristu nometnei! Tā ir pirmā ziņa, kas vēl uz ātrlaivas sasniedz četrus latviešu zinātniekus, kas ar aptuveni 160 kilogramus smago mantu un instrumentu kravu mēro ceļu uz polārpētnieku staciju Svalbāras arhipelāgā. Pēc četras stundas ilgās kratīšanās viļņos latviešus krastā sagaida meitene ar bisi rokās. Tāda ir vietējo ikdiena — vienmēr jābūt vērīgam un gatavam aizstāvēties.
«Pagājušā mēneša laikā vien polārās stacijas apkārtnē manīti septiņi lāči,» stāsta ekspedīcijas vadītājs, Latvijas Universitātes pētnieks Kristaps Lamsters, kurš kopā ar trim kolēģiem atgriezies no augustā divas nedēļas ilgušās zinātniskās ekspedīcijas Arktikā. Kristapam un Ģeogrāfijas fakultātes pētniekam Jānim Karušam šāds ceļojums nebija pirmais — viņi iepriekš jau veikuši pētījumus Grenlandē un Antarktikā. Toties abiem pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem — ģeogrāfijas doktoram Pēterim Džeriņam un institūta Bior pētniekam Ingum Pērkonam — tā bija pirmā reize skarbajos ledājos. «Būt tik neskartā vietā bija apbrīnojami. Šeit atrodies tikai tu un daba,» iespaidos dalās Ingus.
Uzaicinājumu doties uz Polijai piederošo Nikolaja Kopernika Universitātes polāro staciju Arktikā latviešu zinātnieki saņēma, pateicoties jau iepriekš veiktajiem ledāju pētījumiem. Šī stacija Arktikā atrodas tikai 1300 kilometrus no Ziemeļpola — uz Špicbergenas salas, kas ir lielākā Svalbāras arhipelāgā. Ar ERAF un būvfirmas Igate finansiālu atbalstu zinātnieki varēja doties tālajā ceļā, lai pētītu ledāja unikālās atšķirības. «Šie ledāji ir politermāli — tajos atrodams gan auksts, gan silts ledus. Vēlējāmies izpētīt šo ūdeņu izplatību,» mērķi skaidro Kristaps Lamsters.
Sniegs izjauc plānus
Svalbāra ir pazīstams tūristu galamērķis, kurp var aizlidot caur Norvēģijas pilsētām Oslo vai Trumsi, tomēr latviešu zinātnieku ceļš uz polārstaciju bija krietni sarežģītāks — no ostas pilsētiņas Longjērbīenes jau laikus noīrētā ātrgaitas kuterī vēl jākuļas vairākas stundas atkarībā no vēja stipruma. «Kapteinis traucās ar 40 kilometriem stundā, mēs sākām jau uztraukties, vai mērierīces nonāks galā veselas,» puiši atceras braucienu. Bagāža tiešām nopietna — ģeoradars, drons, GPS uztvērējs, īpašs dators darbam āra apstākļos. Pati smagākā ir mikroseismiskā ierīce, kas sver sešdesmit kilogramu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.