Iekāpt saplēstos džinsos

Teritorijas plānotājs un pirmās Latvijas ainavu arhitektūras balvas žūrijas loceklis Pauls Grants stāsta, kāpēc vispievilcīgāko vidi rada pašvaldības un privātpersonas, kas eksperimentē

Arhitektūras un dizaina sasniegumiem Latvijā ir iedibinātas gada balvas, tās vienmēr izraisa sabiedrības interesi. Kāpēc nav balvas par ainavu arhitektūras sasniegumiem? Šādu jautājumu sev sāka uzdot paši ainavu arhitekti, līdz izlēma — balvai būt! «Labs starts, lai parādītu Latvijas sabiedrībai, kas ir ainavu arhitektūra,» saka teritorijas plānotājs un ainavu arhitekts Pauls Grants, kurš kopā ar vietējiem profesionāļiem, konkursa finālā piepulcējoties arī starptautiskai žūrijai, pēdējos mēnešos vērtējis iesniegtos darbus. Kopumā to ir daudz — 81. Darbi sagrupēti trijās kategorijās: Ārtelpa, Personības, Procesi. Visiem pretendentiem tika attiecinātas trīs kvalitātes prasības: ideja, meistarība un kvalitāte. Balvai darbus varēja pieteikt jebkura institūcija, uzņēmums vai privātpersona; ja ļoti patīk kaimiņa ar ainavu arhitekta palīdzību iekoptais pagalms, lūdzu — bilde, apraksts, un sūtiet žūrijai! 

Balvu pasniegšanas svinīgā ceremonija norisināsies 13. septembrī Klīversalā, bet dažas dienas pirms tam ainavu arhitektūras eksperts Pauls deviņos no rīta savā birojā Plānošanas eksperti Rīgā iedzer malku tīra ūdens un gatavs dalīties zināšanās, ko 21. gadsimtā nozīmē laba ainavu arhitektūra un kuriem Latvijas nostūriem izdodas visinteresantākie risinājumi. «Žūrijas mērķis nebija būt bargiem, bet gan izcelt to, kas Latvijā labs notiek,» viņš saka. «Protams, profesionāli padiskutējām un pastrīdējāmies arī.» Pauls, braukājot apkārt, pamanījis vēl daudz skaisti izveidotu vietu — Alūksnē, Smiltenē un citviet —, kas konkursā netika pieteiktas. «Varbūt nākamgad!» viņš cerīgi saka. 

Kas ir ainavu arhitektūra? «Profesionāli izveidota telpa, kur cilvēks jūtas labi un gribētu palikt,» atbild eksperts. «Ar ainavu arhitektūru jāsaprot ne tikai dabas vide — lauks vai dārzs —, bet arī urbānā telpa pilsētās. Šī telpa jāveido ar domu, kāda tā paliks nākamajām paaudzēm. Protams, var būt arī īsās [ainavu arhitektūras] performances, sajūtu pasākumi, bet kopumā par telpu jādomā ilgtermiņā.» 

Latvijā ir daudz sakoptu, glītu vietu, bet kā ainavu arhitekts vērtē lielo kāri dekorēt, piemēram, no ziediem un augiem veidot dzīvnieku, ģerboņu figūras? «Runājot par ārtelpu — ļoti jūtams Pierīgas jeb urbāno apstādījumu stils, un tad citāds stils, kad pabrauc tālāk no Rīgas. Bieži redzams, ka pietrūcis profesionāļa skatījuma.» Viņam gribētos, lai Latvijas pašvaldības biežāk uzdrīkstas piesaistīt ainavu arhitektus. Tas dotu garantiju, ka ārtelpa iekārtota kvalitatīvi. «Piemēram, iekļaut vidē mežonīgākus krūmus, kas savā ziņā pat provocētu sabiedrību.» Ar pašvaldībām Pauls Grants strādā daudz, viņam ļoti patīk Ādaži: «Tas ir stāsts par politisko uzdrīkstēšanos. Ādažu centrā, uz galvenās ielas, ierīkoti apstādījumi, ko iesaku visiem apskatīt. Stāsts ir tāds: Ādažiem ir sava ainavu arhitekte, kurai izdevās politiķus pārliecināt, ka nevajag ieklāt standartizētu pelēko bruģi. Viņi gāja citādu ceļu un, pieliekot klāt tikai dažus tūkstošus eiro, realizēja projektu, kas sabiedrībai patīk — izveidotas neparastākas puķudobes, arī bruģis ieklāts pludenās līnijās. Tagad Ādažu iedzīvotāji saka: gribam sāktajam turpinājumu un citādi vairs negribam! Pašvadība iedeva grūdienu, un mainījās gan sabiedrības uzskati, gan vides kvalitāte — tā ātri «apauga» ar dažādiem pakalpojumiem, uzņēmējdarbību, vakara kafejnīcām.» Vēl kāds piemērs — Rūjiena. «Ainavu arhitekte piedāvāja neierastu kultūras centra priekšplāna risinājumu — viņa bija spēlējusies ar lietusūdens tēmu, ļāva tam nonākt interesantā tecējumā, un tālāk jau netipiski tika realizēta arī estrāde. Tagad vietējie atzīst, cilvēki brauc garām, kāpj ārā no mašīnām un fotografējas — neko tādu nav redzējuši, pat atkritumu urnas ir citādas! Šis veiksmīgais risinājums veicina gan pilsētas atpazīstamību, gan maina cilvēku domāšanu, un tas ir lieliski!»