Dzīvesstāsts kā trilleris — dokumentālā filma Spiegs, kurš mans tēvs
Lai arī psiholoģijā Maslova piramīdas saslāņoto hierarhiju bieži raksturo kā patiesībai neatbilstošu, drošība un aizsargātība, kā arī piederības apziņa ir dažas no svarīgākajām cilvēka vajadzībām. Un tagad iedomājieties skarbu brīdi, kurā šīs vajadzības — kā tāds lupatu tepiķītis — tiek izrautas no kājapakšas. Ar šo triviālo analoģiju vēlos ieskicēt režisoru Jāka Kilmi (Ātrie igauņu puiši) un Ginta Grūbes (Lustrum) dokumentālās filmas Spiegs, kurš mans tēvs situāciju. Filmas stāsts pievēršas latviešu tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas dzīves notikumiem, kas saistīti ar viņas tēvu — 70. gadu beigās uz ASV pārbēgušo padomju spiegu Imantu Lešinski.
Vai jums palīdzēt?
Ievas Lešinskas dzīvesstāsts medijos jau nodēvēts par «Holivudas cienīgu spiegu trilleri», un šā apgalvojuma vēriens nav pārspīlēts. Vienīgi Kilmi un Grūbes filmā dramatiskajiem aukstā kara laika notikumiem ir cilvēciskā seja. Proti, režisori mēģinājuši iedziļināties, kā varēja justies 20 gadus veca sieviete, kura, aizbraucot ciemos pie Ņujorkā strādājošā tēva, pēkšņi tiek konfrontēta ar neapskaužamu izvēli (kas, pēc pašas vārdiem, nemaz neesot bijusi izvēle). Izvēle (vai ultimāts?) ir šāda: pārbēgt kopā ar tēvu uz Ameriku, pārraujot jebkādus kontaktus ar ģimeni un draugiem Latvijā, kā arī zaudējot iespēju tur atgriezties.
Filmas struktūru veido Ievas Lešinskas stāstījums, sarunas ar māti, kura par meitas neatgriešanos uzzināja, būdama padomju Latvijā (abas atkal satikās tikai pēc neatkarības atgūšanas), Imanta Lešinska interviju ieraksti un sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem viņu Amerikā saistīja darbs vai pazīšanās.
Lai ilustrētu Ievas Lešinskas stāstījumu par 1978. gada notikumiem un pašas pārdzīvojumiem, režisori filmā iekļāvuši speciālus inscenējumus, kā arī izmantojuši videomateriālus no arhīviem. Inscenējumos aktieri Elizabete Balčus un Jānis Kaijaks iejūtas Ievas un viņas tēva lomā — šie kadri apraksta atmiņu rekonstrukcijas procesu. Dažkārt tie ienes savus emocionālos apakštoņus, piemēram, kad Ieva Lešinska filmēšanas laukumā noraugās, kā aktieri izspēlē ainu no tēva bērēm, viņa nosaka: «Šis ir pārāk reālistiski.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.