Nopietna lasāmviela • IR.lv

Nopietna lasāmviela

Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij: Esejas. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019.
Aivars Stranga

Bagātīgajā grāmatu ražā, kas tika ievākta Latvijas simtgadē, ievērojamu vietu ieņem 10 autoru eseju (es gan teiktu — akadēmisku rakstu) gandrīz 900 lappušu biezais krājums Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij, kura galvenā tēma ir idejas par Latvijas neatkarību rašanās un attīstības ļoti rūpīga izsekošana. Darbs tomēr sākas ar Mārītes Jakovļevas pētījumu par vienmēr interesanto Kurzemes hercogisti, kurā autore pievērš uzmanību ne tikai varai, bet arī tās subjektiem, izdarot asprātīgus secinājumus. Piemēram, rakstot par zemnieku bēgšanu, viņa piezīmē: «Nevajag aizmirst, ka zemnieki bija zinātkāri un vēlējās apskatīt un iepazīt jaunas vietas.» (57. lpp.) Nobeigumā autore piemin hercogistes idealizāciju Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados, kam es varētu piebilst, ka tā iegūtu jaunus apgriezienus, ja nebūtu nākusi valsts okupācija: «Lai atdzīvinātu tautā ideju par Kurzemes hercoga Jēkaba piemiņu, rakstu un mākslas kamera sarīkojusi sacensību daiļliteratūrā, tēlotājas mākslā un mūzikā par tematu no hercoga Jēkaba laikmeta.» Tā rakstīja avīze Brīvā Zeme 1940. gada 17. februārī.

Mārītes Jakovļevas darbam seko Toma Ķikuta oriģinālais pētījums par Latviju cariskās Krievijas sastāvā, kuru pamatoti var atzīt par ievērojamāko šīs tēmas analīzi Latvijas historiogrāfijā daudzu gadu laikā. Darba nobeigumā viņš secina: «Krievijas nacionālās politikas virzība 19. gadsimtā no administratīvas centralizācijas uz kultūras un izglītības rusifikāciju noteica to, ka latviešu nācija nokļuva nelabvēlīgos apstākļos. Kopā ar reformu politikas nekonsekventu īstenošanu tas veicināja kritiskas, noraidošas attieksmes veidošanos pret Krievijas politisko režīmu.» (186. lpp.) Ja autors būtu spēris hronoloģiski vēl pāris soļus uz priekšu, tad vieta atrastos arī cariskās Krievijas brutālajām rusifikācijas iecerēm pēc 1905. gada, piemēram, 1908. gadā valdība sprieda: «Mākslīgi (ne bez valdības atbalsta) «audzētās» igauņu un latviešu kultūras pēc neizbēgamiem nākotnei plānotiem aizliedzošiem pasākumiem neapšaubāmi ir lemtas lēnai nāvei, tāpēc būtu tālredzīgi nekavējoties veikt pasākumus, lai tās aizstātu ar krievu kultūru.»1

Visus autorus raksturo atzīstama pietāte pret darbiem, kas latviešu nācijas konstruēšanas tēmu aplūkojuši iepriekš. Bieži izmantots Leo Dribina darbs par nacionālo jautājumu Latvijā.2 Vienīgais, kas, šķiet, ir piemirsts, gan ir viena no mūsdienu Latvijas redzamākajiem intelektuāļiem Denisa Hanova pirmais darbs Pilsonības nācija. Baltijas Vēstnesis (1868—1906), kas nāca klajā 2003. gadā, kad autoram bija tikai 26 gadi, bet jau skaidri demonstrēja viņa potenciālu. Daudzi tā secinājumi intriģē arī šodien, piemēram, «latviešu nācija tika veidota kā vēsturi zaudējusi nācija».

Aplūkojot latviešu politiskā nacionālisma sākotni, neviens nevar paiet garām Miķeļa Valtera 1903. gada leģendārajam rakstam Patvaldību nost! Krieviju nost!, kura raksturojumam Ivars Ijabs — Valtera mantojuma labākais pārzinātājs — atrod arvien jaunas nianses: «Demokrātiskā Latvija (kuru Valters nenosauc vārdā) ir plašāka politiska uzdevuma izpausme: policejiskas autokrātijas vietā iedibināt demokrātisku, tiesisku iekārtu.» (323. lpp.) Valtera pirmreizējums tiek uzsvērts, bet viņa 1903. gada idejas izplatība Latvijā netiek pārspīlēta. Te der atcerēties, piemēram, sociāldemo-
krāta Voldemāra Skarres (1883—1963) nepublicētajās atmiņās rakstīto, ka pats Valters un viņa partija 1905. gadā bija spiesti pakāpties atpakaļ un «prasīt tikai plašu autonomiju pēc Somijas parauga, neatdalītu no Krievijas», kas tomēr jau bija radikālākais, uz ko kāds bija spējīgs tobrīd. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu