Sievietes laime jeb Tēvu grēki

Ingas Gailes Piena ceļš, Lauras Vinogradovas Izelpas, Janas Egles Svešie, Gunas Rozes Sadursme, Sandras Vensko Adele — jaunākā latviešu proza — romāni un stāstu krājumi un stāstu krājumi kā romāni. Katrā no tiem centrālā ass — sieviete, viņas ķermenis, domas, lomas, pasaules izpratne, traumatiskā pieredze. Un sajūta, ka viss slikti. Pārsimt gadu laikā iegājies, ka labākā latviešu literatūra ir par to, ka viss ir slikti. 

Jau kopš Mērnieku laikiem sieviete latviešu literatūrā tiek tēlota vai nu neganta, melīga, slinka un tiek sodīta — no pasaules vai dievu gribas —, vai arī ir tik šķīsta un nevarīgi skaista, ka vīrietis vai liktenis, vai likteņa atvests vīrietis to iemin dubļos un iznīcina, vai arī viņa pati sajūk prātā un padara sev galu. Un tā tas ir ne tikai vīriešu rakstītajos prozas tekstos. Aspazijas gaišās mīlētājas tiek pieviltas un pazemotas un burtiski zaudē tiesības, pēc kurām tad cīnās, cenšoties sabiedrībai pierādīt, ka sieviete arī ir cilvēks. «Sievietes laime» augstajā literatūrā nav bieži sastopama parādība, bet romantiskā romāna žanra literārais kanons ir tik paredzams, ka par to nav vērts pat diskutēt — beigām jābūt laimīgām, jo kāda gan cita iemesla dēļ gribētos lasīt izklaides literatūru? Tomēr Adele saka: «Sapņoju par tīru plānvidu, smaržīgiem cepumiem šķīvī, baltām rozēm vāzē…» (Adele, 13. lpp.) Viņa mācās no «mierlaiku» žurnāliem un vecāsmammas dažām — vairāk nejaušām nekā plānotām un pārdomātām — uzvedības pamācībām. Un vēl Adele mācās no pasaules — no pieņēmumiem par to, kas ir labi, pareizi, sievietei piedienīgi. Viņa meklē savu atbilstību sievietes sociālajai lomai. Un reizēm arī izliekas par to, kas nebūt nav.