Latviešu valodā izdotā franču kibernētiķa un mākslinieka Bernāra Sordē grāmata ir meditācija par mūsdienu anēmijas saknēm un sekām. Sordē uzskata, ka ir jāmaina dominējošais priekšstats par valdošo subjektu — cilvēku — kā būtībā pašpietiekamu, individuālistisku, egoistisku būtni. Cilvēks rodas nevis sevī, bet caur otru, ir vienmēr saistīts ar to. Antropologi jau izsenis norāda uz sabiedrībām, kurās sociālie pieņēmumi par personas uzbūvi ir plūstoši un izplūduši — ikviens no mums ir tikai rezultāts tam sociālo attiecību kopumam, kas mūs ieskauj. Sordē cenšas iet tālāk, norādot uz cilvēka iekļaušanos dabā — nepieciešamību sekot tās ritmam.
Šis solis sasaucas ar vairāku zinātnieku pasludināto antropocēnu — jaunu ģeoloģisku laikmetu, kurā cilvēka aktivitāte skar katru apkārtējās vides molekulu, un nepieciešamību novērst katastrofālās klimata pārmaiņas. Sordē iecerētais subjekts ir pārteritoriāls, universāls un atvērts «bezgalīgai citādībai». Nav šaubu, ka šis sentiments ir izplatīts izglītotu, sociāli mobilu ļaužu aprindās. Tomēr, kā norādu tālāk, tā, manuprāt, nav atbilde uz aktuālajiem politiskajiem izaicinājumiem.
Sordē veic intriģējošu manevru: viņš izceļ migrantu kā esošās sistēmas noteicošo upuri, vienlaikus to pozicionējot kā nākotnes struktūru būtisku sastāvdaļu. Autors tic, ka «viņu [migrantu] misija ir veidot citu pasauli», viņu pagātne ir cilvēces pagātne un savos nelabvēlīgajos likteņos tie vēstī visas sabiedrības nākotni. Uz paradoksālo subjektu — migrants vai bēglis — jau norādīja Hanna Ārente pēc Otrā pasaules kara, kā arī Džordžo Agambens, uz kuru atsaucas Sordē. Manuprāt, šis produktīvais virziens tomēr pieprasa svaigu skatījumu. Lai šo subjekta pozīciju padarītu patiesi pilnvērtīgu, iespējams, to nepieciešams vispārināt.
Zviedru profesors Čārlzs Vulfsons (Charles Woolfson) runā par austeriātu (austeriat) — cilvēku grupu, kuri ir spiesti migrēt savas valsts publisko finanšu pārvaldības dēļ. Pie šīs kategorijas neapšaubāmi pieder arī liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri pameta valsti «taupības politikas» dēļ. Austrumeiropa, Ziemeļāfrika, kā arī vairākas citas pasaules valstis ir strukturāli ekvivalentās pozīcijās. Cilvēku eksports ir neizbēgamas sekas fundamentāli ierobežotai publiskā sektora finanšu kapacitātei. Turklāt migranta subjekta pozīciju var vispārināt vēl plašāk: vai tie, kas paliek savās vietās, arī neiemanto šī subjekta īpašības — nenoteiktību, ticības zudumu un sociālo saišu sairumu? Varbūt migrantu raksturo ne tik daudz teritoriāla transformācija, cik totāla iekšējās un ārējās dispozīcijas maiņa? Kādas politiskās sekas būtu šādam skatījumam?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.