Man nav neviena slikta vārda, ko pateikt par Jāņa Rokpeļņa jaunāko krājumu Tīmeklītis. Varētu slavēt, bet šķiet muļķīgi — it kā kāds tev personīgi būtu rakstījis ziņu, bet tu viņam pretī: «Cik atjautīgi tu šeit esi savienojis gaisīgi romantiskus tēlus un pazemināto leksiku!» Tīmeklītis ir krājums, kurā atrodam tos formas un satura elementus, kurus esam raduši uzskatīt par Rokpeļņa poētikai raksturīgiem. Tajā pašā laikā grāmatā nav nekā tāda, kas radītu atkārtojuma, ražošanas iespaidu. Lasot šos tekstus, šķiet, ka meistara roka tagad ir tā ievingrināta, viņa darbiem tāda aura un vārdam tāds statuss, ka katra skice ir mazs šedevrs. No Rokpeļņa paša sacītā gan mums zināms, ka radīšana nenotiek viegli, krājumā iekļuvušie teksti ir tikai neliela daļa no uzrakstītā — lielākā daļa tiek atmesta.
Vienkārši apjūsmot Rokpeļņa dzejas stilistiku pašlaik šķiet neiederīgi arī tāpēc, ka viens no pēdējā laika aktuālajiem jautājumiem bijis par Rokpeļņa sadarbību ar VDK. Neapšaubāmi ir cilvēki, kuri uzskata, ka šis biogrāfijas fakts maina to, kā uzlūkojama Rokpeļņa māksla. Ja meklējam Tīmeklīša rindās atsauces uz šiem notikumiem un ar tiem saistītajiem pārdzīvojumiem, tieši tās izlasīt nevaram, taču varam nojaust un spriest pēc intervijās sacītā. Taču par kopējo liriskā varoņa pašsajūtu dzejoļi pasaka daudz.
Ciklā Čūsku midzenī liriskā varoņa izjūtas raksturo, piemēram, tādi izteikumi kā «ne sūda no labsajūtām» (17. lpp.), «guļ manī līķis un nesatrūd» (20. lpp.), «neciešu savu žokejnīcu» (21. lpp.), «zīdainis panāca un trieca pa zobiem» (26. lpp.), «auksti man auksti aizsaules stari dursta kā lāstekas tumši un gari» (27. lpp.). Tikai beigās — «galva brīva kā gaisa baloniņš», kad to atbrīvojis bendes cirvja cirtiens (29. lpp.).
Esmu no tiem cilvēkiem, kuru viedokli par Rokpeļņa dzeju ziņa par sadarbību ar VDK nekādi neietekmēja. Iespējams, tādēļ, ka šķita — spēkā ir dažādi attaisnojoši apstākļi — un Rokpelnis savos dzejoļos nekad nav šķitis liekulīgs. Taču, iespējams, arī tādēļ, ka pārstāvu paaudzi, kuru VDK represijas neskāra personīgi, tāpēc uz šiem notikumiem nevaru lūkoties citādi kā vien no malas, vērojot tos kā cilvēcisku centienu un kaislību drāmu, kas risinājusies pasaulē ar absurdiem un netaisnīgiem spēles noteikumiem. Pārlasot Rokpeļņa mantojumu ar piekasīgu aci, drīzāk sāku nīst liriskā varoņa attieksmi pret sievietēm un dažus piedauzīgus «juvenili femīnus» tēlus (tādus kā spilgtā un atmiņā paliekošā zvaigžņotās debess interpretācija — «novelk biksītes zvaigznes»1). Šie jaunatrastie iebildumi šķiet apliecinājums tam, kā laikmeta aktuālie tikumi un vērtību sistēmas iespaido uztveri, jo senāk šādi elementi acīs nedūrās, šķita normāli. Tīmeklītī Rokpelnis dāmas piemin, bet drīzāk atvadoties («reibums no beibēm mani pametīs drīz», 67. lpp.), un nav, par ko apvainoties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.