Folklorista Alda Pūteļa grāmata ir iespaidīgs izdevums tiklab apjoma, kā satura ziņā. Tajā aplūkotas mīta un mitoloģijas teorijas, folklora kā mitoloģijas avots, ziņas par baltu mitoloģiju vēstures dokumentos un latviešu pseidopanteona meklēšanu un veidošanu. Interesantākās un nozīmīgākās ir divas pēdējās grāmatas daļas, kurās skartie jautājumi autoru interesējuši ilgstoši. Tāpēc ir patiess prieks mūža gaitā briedinātos darba augļus ieraudzīt grāmatā.
Tomēr nav viegli saprast grāmatas žanru, tas arī nav ticis skaidri definēts. Darbs neatbilst monogrāfijas formālajiem kritērijiem (recenzēšana, apspriešana akadēmiskā institūcijā u. tml.), bet nav arī tematisku rakstu krājums, drīzāk kaut kas pa vidu starp abiem formātiem. Tādēļ nav skaidrs, ko īsti gaidīt — sistēmisku, fokusētu un visaptverošu temata iztirzājumu vai atsevišķus rakstus par dažādiem latviešu mitoloģijas aspektiem. Iespējams, žanra problēma izskaidro visai atšķirīgo atsevišķu jautājumu izgaismojumu. Piemēram, satura rādītājā solīts aplūkot «politisko mītu», taču par šo tēmu nav pateikts gandrīz nekas, kamēr pseidopanteona rašanās ir aplūkota plašā tvērumā un vissīkākajās detaļās — te nu nebūtu nekā, ko piebilst vai iebilst, vienīgi ieteikt to izlasīt ikvienam, kuru šis temats varētu interesēt.
Darba sākumā autors sniedzis ieskatu mīta teorijas jautājumos. Tāds ir bijis vajadzīgs jau sen, jo daudzas publikācijas par atsevišķiem latviešu mitoloģijas jautājumiem šķita bezcerīgi iestrēgušas padomju laika «mīta enciklopēdiju» līmenī, tas ir, pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Sen jau laiks pārmaiņām, un konspektīvs pārskats par mīta teorijām kopumā ir labs sākums. Ne visiem autora vērtējumiem gan varētu piekrist. Piemēram, man nešķiet, ka ietekmīgais mīta pētnieks Brūss Linkolns ir Rolāna Barta darba turpinātājs (65. lpp.), taču strīdēties ar autoru grūti, jo šī interesantā doma nav pietiekami detalizēti argumentēta — kā izprast, kā autors pie tās nonācis? Šādas «ja reiz saki A, tad saki arī B» sajūtas lasīšanas gaitā radās ne reizi vien.
Liela grāmatas vērtība ir autora skatījums uz latviešu mitoloģiju plašākā — baltu — kontekstā, labi parādot gan kopsakarības, gan to, kā 19. gadsimtā, trūkstot autentiskiem latviešu mitoloģijas izpētes avotiem un daudz aizgūstot no mazliet plašākajām ziņām par kaimiņu tautām, veidojās latviešu pseidopanteons. Tā radās aplamā «mūsu tēvu dievu» saime, kas no jaunlatviešu laikiem ienākusi populārajos priekšstatos par latviešu mitoloģiju. Joprojām nākas sastapt cilvēkus ar pārliecību, ka senlatviešu dievi bija Pīkols, Potrimps un citi tēli, kurus tik kolorīti aprakstījis Andrejs Pumpurs savā dievu sapulces tēlojumā eposā Lāčplēsis. Patiesi iepriecina, ka, izsekojot visai sarežģītajām «palienēto dievību» gaitām latviešu kultūras vēsturē, Aldis Pūtelis vienmēr paliek korekts profesionālis, neieņemot to izsmējīgi atmaskojošo toni, kas kļuvis tik pierasts, raksturojot romantiskā nacionālisma laikmetā tapušos darbus par vēsturi, to skaitā par reliģiju vēsturi un mitoloģiju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.