***
ar šļakstos šķīstošu ritmisku šalti svešie un savējie šodien dzen ķīli
vārdam pa vidu tik precīzi kā bende ceļ cirvi pār upura kaklu
tas šodien vakar viss mierīgi
svešie un savējie vilka vārda virvi katrs uz savu pusi
sportiskā garā aizelsdamies sviedrus liedami klupdami krizdami spēkojās
vārds virvei pa vidu uzstiepts uz moku rata spītīgi klusēja
vēl diena priekšā vēl vārdam būs dzīvot
bet rītdien svešie un savējie spriedīs tiesu
saraustot gabalos atdalot visupirms priedēkli
piedēklim arī nebūs vārdā vairs vietas
tad svešie un savējie nocirtīs galotni
sakne vāra bez spēka zem akmens kritīs
lai pārtaptu valodas velī
——————————
draudoši ierēcas balss kā izkāmējis badīgs meža zvērs
Vasjuganas plostnieces dziesmas
Veltīts izsūtītajiem tuviniekiem: mātei, vecmāmiņai, vectēvam un krustvecākiem, kuri 1949. gada 25. martā sāka garo ceļu uz Sibīriju, līdz Tjukaļinskas sādžai, kuras dzīvības artērija ir upe Vasjugana.
I Maize
esmu bagāta
man lakatā sakrātas kantainas maizes rikas
kā zelta stieņi 160 gramu svarā
riteņi kas gliemežu gaitā mēnesi klabējuši
pieklusuši un piestājuši
Sibīrijā
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.