Plānojot vasaras ceļojumu, Ojārs Midris ierosināja sievai Ingai Važai un dēlam Akselam aizbraukt līdz Polijas un Čehijas robežai. Taču pēc brauciena pa Augstajiem Tatriem Polijā, kas ģimenei bija pirms diviem gadiem, kārojās redzēt kalnus — tā Ojārs nolēma ceļu pagarināt līdz Slovēnijas Alpiem. Tad izlēma aizvest ģimeni līdz Vīnei, jo tur nav būts. «Un pēdējā vakarā pirms izbraukšanas no Jelgavas Ojārs pateica — aizbrauksim līdz Venēcijai,» atceras Inga. Jo no Vīnes līdz Venēcijai ir 610 kilometru. Pieredzējušajam ģimenes auto — 42 gadus vecajam zapiņam — tas ir nieks.
Pie sarkanā, PSRS ražotā ZAZ Ojārs tika pirms desmit gadiem. Kādā vasaras naktī pie viņa atbrauca paziņa un stāstīja, ka ticis pie zapiņa, bet nezina, ko ar to darīt. Ojāram patīk veca autotehnika, un viņš bijis ar mieru par veco vāģi atdot visu naudu, kas tobrīd bija pie rokas. «Nu, nē! Par daudz. Dod pusīti, un zapiņš tavs!» teicis paziņa, un tā Ojārs tika pie savas, kā smejas Inga, «visdzīvīgākās» mašīnas. Viņam ir vēl pāris antīko braucamo, bet tie restaurējami.
Pirms desmit gadiem Latvijā izveidojās arī ZAZ klubs, kurā apvienojušies zapiņu īpašnieki. Ojārs un Inga pirms astoņiem gadiem klubam pievienojās, un līdz ar to izveidojās tradīcija kopā ar citiem ZAZ īpašniekiem katru pavasari doties sezonas atklāšanas ceļojumā. Tā pamazām radās dūša braukt aizvien tālākos ceļos, līdz 2013. gadā Ojārs un Inga piedalījās ZAZ kluba rīkotajā braucienā no Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā līdz Raiņa muzejam Kirova apgabalā Slobodskas pilsētā. Tur no 1899. līdz 1903. gadam dzejnieks dzīvoja trimdā. Savukārt 2015. gadā ģimene devās ceļojumā apkārt Baltijas jūrai — izbrauca cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai, Dānijai, Zviedrijai, Ālandu salām, Somijai, Igaunijai un atgriezās Latvijā. Pirms diviem gadiem ģimene bija Augstajos Tatros Polijā, un tieši šajā braucienā viņi pārliecinājās — ar zapiņu var tikt tālu un augstu. Tāpēc šogad ģimene ar savu auto uzbrauca Alpu kalnos un aizceļoja līdz pat Venēcijai, lai pastaigātos pa tās ļaužu pilnajām ielām. Šīs vasaras ceļojumā zapiņš nobrauca četrarpus tūkstošus kilometru, ceļojuma laikā tas Ojāram bija jāparemontē tikai vienu reizi, bet, pēc viņa vārdiem, «nekas neatgriezenisks nenotika».
Inga atceras, ka uz Slovēnijas un Horvātijas robežas robežsargi paprasīja tehnisko pasi, ap mašīnu saskrēja viņu kolēģi un jokodamies apsprieda, kurš no viņiem ir vecāks, kurš jaunāks par autiņu. «Horvātijā benzīntankā kāds vīrs izskrēja no veikala, divas reizes apskrēja apkārt mašīnai un tad skaļi kādam sauca: «Tas ir ZAZ!»,» stāsta Inga. Valstīs, kur padomju gados brauca ar ZAZ, tas raisa atmiņas. «Ir bijis, ka cilvēks lūdz attaisīt durvis un ļaut pasmaržot salonu. Gribot zināt, vai tas smaržo kā viņa bērnībā. Zapiņš ir ļoti pozitīva mašīna, jo cilvēki, to ieraugot, vienmēr smaida. Ja smaida par mašīnu, nevar sēdēt iekšā saīdzis, un mēs arī smaidām.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.