Dzīvojam leiputrijā • IR.lv

Dzīvojam leiputrijā

1
Sandis Dejus. Ilustrācija — Ernests Kļaviņš
Gunita Nagle

Latvija ir viena no retajām valstīm, kur no krāna tek labs dzeramais ūdens, pārliecinājies Sandis Dejus, kurš 10 gadus pēta dzeramā ūdens kvalitāti. Viņš skaidro, kāpēc nav jātērē nauda ne destilētam, ne «strukturētam» ūdenim

Pat ja ir karsta vasaras diena un esi izskrējis no mājas bez maka, slāpes ciest nevajadzētu — Latvijā ir gandrīz 200 vietu, kur bez maksas atspirdzināties ar krāna ūdeni. Ne tikai restorānos un kafejnīcās, vietnē Ūdens par brīvu var pārliecināties, ka veldzēties var arī sabiedriskās ēkās un pie publiskiem dzeramā ūdens krāniem. «Latvijā ir unikāla situācija — varam dzert ūdeni tieši no krāna. Nav daudz vietu pasaulē, kur tas būtu tikpat garšīgs kā pie mums,» saka Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Ūdens pētniecības zinātniskās laboratorijas pētnieks Sandis Dejus, kurš visu savu līdzšinējo zinātnisko darbību veltījis dzeramā ūdens kvalitātes testēšanas veidiem. 

Tieši Sandis bija viens no tiem RTU cilvēkiem, kurš kopā ar Latvijas ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas jeb LŪKA un Innocent Cafe dažiem brīvprātīgajiem pirms pusotra gada izveidoja biedrību Ū vitamīns. Viens no tās mērķiem ir panākt, lai krāna ūdens būtu pieejams iespējami daudzās vietās, bez maksas un lai ļaudis to dzertu bez bažām. «Atvainojiet, vai pie jums var dabūt ūdeni bez maksas?» jautāju Āgenskalna kafejnīcā Cepiens, kur tiekamies ar Sandi. Diemžēl ne, bet mums ir kafija un eklēri, pie kā risināt sarunu par vienu no vērtīgākajiem pasaules resursiem — ūdeni. 

Popularizēt ūdeni šogad inženierzinātņu doktora grādu ieguvušais Sandis nolēma, kad ieguva simtprocentīgu pārliecību — Latvijā krāna ūdens ir ne tikai nekaitīgs, bet arī garšīgs. «Piemēram, ASV restorānos arī piedāvā krāna ūdeni par brīvu, taču tas mazliet garšo pēc hlora. Latvijā faktiski nav hlorēta ūdens,» saka Sandis un paskaidro, ka mūsu mājās ir no pazemes atgādāts augstas kvalitātes ūdens. Vienīgi Rīgā ūdensapgādes sistēmā ieplūst arī Daugavas ūdens, kura attīrīšanai ikdienā izmanto hloru, taču tik niecīgās devās, ka hlora garša nav jūtama. «Nepilnu 30 gadu laikā visā valstī ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ir investēts vairāk nekā miljards eiro,» uzsver Sandis. Viņš gan piebilst, ka no krāna glāzē būtu jālej tikai aukstais ūdens, nevis silts vai remdens. Siltā ūdenī var vairoties mikroorganismi, tāpēc tas vairs nav tik drošs. Visiem, kas devušies brīvdienās, Sandis iesaka pēc atgriešanās mājās notecināt caurulēs sakrājušos, mājas temperatūru pieņēmušo remdeno ūdeni, jo tajā, iespējams, sakrājušies mikroorganismi. Bet, kad no krāna tek auksts ūdens, ar to var droši atspirdzināties. «Dzerot krāna, nevis pudeļu ūdeni, ir iespēja dzīvot mazliet zaļāk, kas ir modīgi, un ietaupīt aptuveni 300 eiro gadā,» saka Sandis. 

Vienīgais, kā Latvijas ūdenī ir par daudz, — dzelzs. Šad un tad arī kalcija un magnija, kas vārīšanas rezultātā no izšķīduša stāvokļa pārvēršas cietā un to nogulsnes labi redzamas tējkannā. Taču nevienā dokumentā nav noteikts, cik daudz kalcija un magnija pieļaujams ūdenī, jo tie nav kaitīgi. Arī dzelzs Latvijas ūdeņos ir zemā, cilvēkam nekaitīgā līmenī. Taču ūdensapgādes tīklā laika gaitā izveidojas dzelzs nogulsnes un nestandarta situācijās, piemēram, cauruļvadu plīsuma vai ugunsgrēka dzēšanas gadījumā ūdens nogulšņu dēļ iekrāsojas brūns un kļūst negaršīgs. Tāpēc Latvijā gandrīz visās ūdensapgādes saimniecībās ūdens attīrīšanai izmanto atdzelžošanas iekārtas, kurās ūdenim pievieno visparastāko gaisu. «Saskarē ar gaisu ar dzelzi bagātais pazemes ūdens, tāpat kā riteņa ķēde, sarūsē. Attīrīšanas iekārtās ūdenim pievieno gaisu lielos apjomos, lai tas maksimāli ātri sarūsē, un tad to iztecina caur filtru, kas ir vienkāršs grants un smilšu maisījums. Tā tiekam pie dzidra ūdens,» skaidro Sandis. «Savukārt Daugavas ūdens attīrīšanai izmanto sarežģītākas tehnoloģijas, kas sastāv no vairākiem etapiem, kuros ūdens tiek attīrīts no visdažādākajiem piemaisījumiem, kā arī dezinficēts, izmantojot hloru un ozonu. Ozons, tāpat kā hlors, oksidē, un oksidēšana sabojā ūdenī esošo mikroorganismu šūnapvalku, kā rezultātā cilvēkam bīstamie mikroorganismi iet bojā.» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu