Gustavs ir kuplu, labi koptu bārdu un tik garš, ka man jāatgāž galva, lai uzlūkotu vienu no 37 skolēniem, kas jūlijā starptautiskajā ķīmijas olimpiādē Parīzē visus uzdevumus izpildīja vislabākajā līmenī un līdz ar to ieguva zelta medaļu. Skolēns gan viņš bija pēdējo mācību gadu — šovasar Gustavs absolvēja Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un pēc nopietnām pārrunām kļuva par Kembridžas Universitātes dabaszinātņu studentu. Oktobrī pievienosies tiem 25 jauniešiem no Latvijas, kas jau studē vienā no labākajām pasaules augstskolām.
Olimpiādē, kas Francijas galvaspilsētā notika no 21. līdz 29. jūlijam, piedalījās 309 skolēni. Katru valsti varēja pārstāvēt ne vairāk par četriem jauniešiem. Gustavs stāsta, ka no deviņām olimpiādes dienām tikai divas bija atvēlētas praktiskajiem laboratorijas darbiem un tad teorētiskajiem uzdevumiem. Katru dienu to izpildei tika dotas piecas stundas. Šķietami daudz, bet skolēniem tik tikko pieticis laika, tāpēc arī izšķiroši svarīga izrādījās spēja ātri domāt, saprast, analizēt un rēķināt. Kas notika atlikušajās septiņās dienās? Pirms pārbaudījumiem skolēnu mentori no visām 80 dalībvalstīm kopējiem spēkiem sagatavoja uzdevumus, pēc — vērtēja skolēnu izdarīto. «Kamēr mentori strādā ar uzdevumiem, skolēni atpūtās, bija ekskursijas. Patiesībā mēs nervozējām, nebija viegli,» saka Gustavs.
Apbalvošana notika pēdējā dienā, un tajā latviešu komanda uzzināja, ka visiem četriem dalībniekiem tikušas medaļas: diviem skolēniem bronzas, vienam — sudraba, Gustavam — zelts. Trīs jaunieši komandā bija no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas. «Skolā ir daudz talantīgu skolēnu, un no katra tiek gaidīts, ka viņš piedalīsies visās olimpiādēs, kurās vien spēj,» Gustavs meklē tam izskaidrojumu. Pats arī piedalījies daudzās olimpiādēs, jo «bez ķīmijas diezgan normāli padodas fizika un matemātika».
Puisis uzsver, ka vēlme kārtīgi mācīties radās tikai pēdējos divos trijos gados. «Liela nozīme videi — skolā bija ne tikai lieliski skolotāji, bet arī motivēti skolas biedri. Viņi palīdzēja manai attīstībai,» saka Gustavs. Puisis atminas, ka jau bērnībā daudz lasījis omes dotās grāmatas. «Nezinu, vai tas ir noteicošs faktors, bet kādā brīdī manī radās motivācija mācīties.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.