Ar zaļu jumtu virs galvas un upi pie kājām arhitekta Aigara Vilnīša ģimene brīvdienās atpūšas ainaviskā vietā Ogres ielejas dabas parkā
Pirmoreiz atrast Vilnīšu brīvdienu māju pilsētniekiem, kas pieraduši pusakli paļauties uz navigācijas lietotnēm, ir izaicinājums. Kad tiekam līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai Vērenei, esam jau par tālu. Kad iebraucam pirmajā šķietami pareizajā ceļā, kas ved tieši lekni saaugušā pļavā, arī tas neizrādās īstais. Tomēr nelielo ekskursiju ne mirkli nenākas nožēlot — esam apskatījuši ciema kādreizējo centru Vērenes muižu, unikālu ugunsnovērošanas torni ar lubiņu apdari, izbraukuši cauri majestātiskai vecu ozolu alejai.
Kad beidzot esam atraduši saimnieka nosauktos orientierus — peļķi un zaru kaudzi —, nogriežamies uz ceļa, kas ātri vien aizved pie Vilnīšiem.
Ūdensprieki
«Brīvdienu mājai, tāpat kā jebkurai citai, svarīgākie ir tie paši trīs klasiskie nosacījumi — novietojums, novietojums un novietojums. Latvijā esam tik maz un mums ir tik daudz zemes, ka ir jāmeklē vieta, kura liekas īstā. Lai ir idilliska tā bilde!» saka Aigars Vilnītis, kurš šo vietu Ogres upes krastā atrada 2004. gadā, bet piecus gadus vēlāk uzprojektēja māju, uz kuras balkoniņa sēžam.
Ikdienā Vilnīši dzīvo Jūrmalā, taču ne pludmale, ne Lielupe mājai nav tik tuvu. «Kamēr aiziet līdz jūrai, vēlme peldēties pārgājusi. Turklāt pēdējos gados tas ir mainījies, bet parasti Jūrmalā maijs, jūnijs ir salīdzinoši vēsi,» Aigars skaidro, kāpēc lūkojušies pēc citas vietas brīvdienu mājai. «Meklējām īpašumu apmēram stundas attālumā no Rīgas, lai nav pārāk tālu jābrauc. Un tādu, kam blakus ir ūdens. Ja ūdeni neredz, tad nevajag!» smaidot atceras saimnieks un atzīst — ar atradumu viņiem ir paveicies. «Sarežģītākais ir tas, ka tādu vietu nekustamo īpašumu tirgū īsti nevar nopirkt, līdz ar to vajadzīga vietējo palīdzība. Citādi tas ir šausmīgi grūts darbs un prasa lielu pacietību. Man ir bijuši klienti, kas, meklējot māju pie jūras, ir iegājuši katrā sētā no Lapmežciema līdz Kolkai, katram paprasījuši, vai kāds ko netirgo, vai nav kas zināms. Šeit bija līdzīgi. Vietējie zināja, ka kundze te pārdod savu māju. Tās vērtība — nulle, bet zeme…»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.