Olimpiete Lauma Grīva 2014. gadā izlēma pārcelties uz Itāliju, lai vēl nopietnāk trenētos tāllēkšanā un iegūtu pārliecību par saviem spēkiem. Mazuļa piedzimšana tomēr motivēja atgriezties dzimtenē. Bet draudzene Latvijā ievilka sidra un vīna biznesā
Draudzene, arhitekte Agate Eniņa 2015. gadā atsūtīja bildes: burvīgu, tomēr ļoti nolaistu muižu — viņas ģimene pērkot bijušo baronu fon Bēru rezidenci Kabilē. Lauma Grīva ar vīru Normundu Pūpolu fotogrāfijas saņēma Itālijas pilsētā Ankonā. Apskatīja kā eksotisku sveicienu no mājām, bet neiedziļinājās. Viņu pašu dzīvē bija gaidāmas lielas pārmaiņas. Tāllēcēja un augstlēcējs pie itāļu draugiem, arī sportistiem, ciemos bija braukuši kopš 2012. gada. Starp treniņnometnēm un sacensībām pavadījuši Itālijā garākus periodus. Bet, tiklīdz labo treniņu apstākļu dēļ izlēma pārcelties uz Ankonu pastāvīgai dzīvei, pieteicās mazais.
Ak Dievs, cik daudz celiņu!
Lauma smejas, ka viņai viss nenotiek kā citiem. «Nekad nesaki nekad!» varētu gluži vai izvēlēties par devīzi. «Ļoti vēlu sāku sportot profesionāli, 26 gados — pirmais Eiropas čempionāts, kad citi jau varbūt beidz. Bet man sapnis par olimpiskajām spēlēm bija tik milzīgs, ka 23 gadu vecumā pēc augstskolas beigšanas sāku nopietni trenēties.» Sporta gēni viņai ir dabas doti. Tētis Māris Grīva ir daudzcīņnieks, olimpiskā zelta ieguvēja šķēpmetēja Daiņa Kūlas treneris, joprojām strādā ar sportistiem. Mamma Baiba 16 gadu vecumā sasniedza Latvijas rekordu augstlēkšanā savā vecuma grupā. Dažādās vieglatlētikas disciplīnās panākumus guvušas arī Laumas māsas Māra un Gundega, brālis Jānis Svens. «Es arī trenējos, bet nemācēju dzīvi sadalīt — ja daru vienu, tad daru. No plkst. 9 līdz 15 man bija mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, pēc tam braucu uz treniņiem Rīgas otrā galā, biju pārgurusi,» Lauma atceras. Pēc studijām atgriežoties dzimtajā Ventspilī, viņa nospriedusi — tagad vai nekad! «Prasīju ģimenei, vai es varētu tik tālu aizlēkt, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm? Viņi teica — jā. 2010. gadā Barselonā, Eiropas čempionātā, sapratu — patiešām varu! 2012. gada Londonas olimpiskās spēles nebija veiksmīgas, atkal likās — ko tad es?» Lauma revidē sajūtas. «Pat intervijā pēc tam teicu: neesmu pelnījusi te, finālā, būt.»
Sporta panākumus rada arī psiholoģiskā drošība. Vislabākie trenēšanās ap-stākļi viņai tolaik bijuši Itālijā. Ar domubiedriem, itāļu sportistu ģimeni, Lauma un vīrs Normunds tā sadraudzējās, ka saņēma piedāvājumu īrēt platību viņu mājā Ankonā, 50 minūšu brauciena attālumā no laba stadiona. «Kādā 2014. gada oktobra dienā atbraucām no treniņnometnes uz mājām Ventspilī un teicām — nākammēnes mēs dzīvosim Itālijā. Visiem bija šoks,» Lauma pasmaida. «Bet biju tik nogurusi no tā laika dzīvesveida!
Kad nesanāk labs starts, Latvijā tevi pelt var ļoti viegli. Jutu, ka man vairs nav enerģijas tādā ritmā iet, cīnīties. Itālijā sportā ir vieglāk, daudz atbalsta programmu, klubu. Turklāt nav Latvijas stereotipu: 18 gados tev jāsasniedz tas, 22 — tas, 26 — vēl kaut kas. Ja neatbilstu standartam — kā tad tā? Itālija man deva pašpārliecinātību un drosmi.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.