Rakstnieks Osvalds Zebris: drosme ir tēma, kas man nedod mieru
Romānu Osvalds uzrakstīja Nacionālajā bibliotēkā, un tās stiklotajās sienās zem zigzagu kāpnēm notiek arī mūsu intervija. Izrādās — mājās rakstniekam liela ģimene, pastarītim tikai divi gadi, mierīga strādāšana nav iespējama. Bet bibliotēkā vienmēr atradīsies kāds krēsls, galds un, ja vajag, arī dators, pie kura rakstīt.
Lai gan Osvalds ir uzrakstījis stāstu krājumu un divus romānus — Koka nama ļaudis un Gaiļu kalna ēnā romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts —, viņš vaļsirdīgi atzīst, ka ar rakstniecību vien iztikt nevar. Taču laimīgs, ka var pelnīt ar rakstīšanu — četras darba dienas gatavo dažādus pasūtījuma tekstus, bet piektajā nododas literārajam darbam. Arī viņa jaunākais romāns Māra saistīts ar kādu maizes darbu — gatavojot scenāriju jauniešu seriālam 16+, viņš sāka rakstīt romānu par vidusskolēniem. Seriālu neskatījos, jo pirmā sērija šķita pārlieku samākslota. Taču romānā katram vārdam noticēju.
Kāds dzinulis lika rakstīt romānu par pusaudžiem?
Kad rakstu romānu, svarīgākais ir centrālais jautājums, par ko ir interesanti domāt ilgu laiku. Bet neapzināti. Tā nebija, ka, rakstot Gaiļu kalna ēnā, domāju: «Tagad runāšu par gļēvumu.» Tomēr man bija skaidrs, ka gribu parādīt sadzīviska, varbūt pat citiem nepamanāma gļēvuma sekas. Nebija tā, ka apzināti nolēmu šo tēmu turpināt Mārā. Bet, sākot romānu par jaunajiem cilvēkiem, pēkšņi sapratu — gluži kā Gaiļu kalna ēnā spoguļattēlā es tagad rakstu par drosmi. Ikdienišķu drosmi, par kuru, iespējams, neviens nezina, tikai cilvēks pats. Sešpadsmitgadnieka pārdzīvojumi ir pateicīgs konteksts šādam stāstam. Lai pusaudža vecumā savu «es» saprastu un saglabātu, ir jāpacīnās un jābūt drosmīgam. Jābūt godīgam pret sevi, un arī tam vajadzīga drosme. Tā ir tēma, kas man nedod mieru.
Manuprāt, drosme ir rakstīt pusaudžiem par viņu dzīvi. Kā pieaugušajiem zināt, kas ar viņiem notiek? Un vai viņi lasīs to, ko uzrakstīji?
Literatūrā man vienmēr ir bijis svarīgi pamatot stāstu, lai lasītājs tam noticētu. Ir bijuši empīriski vērojumi, piemēram, sabiedriskajā transportā klausoties, par ko un kā pusaudži tērzē, parunājot ar savu 16 gadus veco dēlu Robertu, pavērojot viņa draugus. Man ir pārliecība, ka šie jaunieši būtiski neatšķiras no manas paaudzes, kad mums bija sešpadsmit. Jā, ir citi mediji un saziņas formas, bet būtiskākais neatšķiras.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.