Prezidentam Egilam Levitam (64) patīk kājām staigāt pa Latviju. Šogad iecerētajā lokā pa Latgali viņam pievienosies drošībnieki, un tas prezidentam īsti netīk. Kāds cilvēks ir jaunais prezidents?
Pie kafijas viņš pielej labi daudz piena. «Es dzeru kā Francijā — pusi kafijas, pusi piena. Un kafiju dzeru daudz. Bez cukura,» saka Egils Levits, kad tiekamies Prezidenta pilī pirms viņa inaugurācijas amatā. Jaunievēlētajam prezidentam tobrīd ir atlicināts mazs kabinets: rakstāmgalds ar trauciņu, kurā mirdz zeltīti spožas saspraudes, divi krēsli un sofa. Vienu no krēsliem prezidents ierosina «pārvērst» par kafijas galdu, kad durvīs parādās dāma ar tasēm. Mēs sarunājamies brīvi un draudzīgi, un ir viegli uzdot jebkādu jautājumu. Prezidents ir atvērts, jokojas, taču tuvu klāt savai dzīvei nelaiž. Piemēram, vaicāts, kā iepazinās ar sievu, viņš saka: «Līgo vakarā Annabergā Vācijā, Baltijas studentu mītnē.» Saņēmis manu norādi, ka atbildēja, kur un kad, nevis kā, Levits nosmejas un piebilst: «Rakstiet: bija dzirkstele.»
Pirms tikšanās esmu aprunājusies ar Levitam tuviem cilvēkiem, un visi teikuši vienu: Egils nepazīst stresu. Savaldīgs, pacietīgs. «Tas laikam nav labi, jo stresam fizioloģiski ir jēga. Tas var nostrādāt kā brīdinājums vai uzmundrinājums. Stresu es pazīstu, taču neizjūtu tik spēcīgi kā citi,» saka Levits. Zvēresta nodošanas dienā ar to viņš tika galā lieliski — kad vārdu «pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas» vietā pateica «labākās sirdsapziņas», viņš pasmējās un izpildīja Saeimas spīkeres lūgumu atkārtot zvērestu otrreiz. Arī pirms uzstāšanās reizēm viņam neesot stresa. Tas var piemeklēt drīzāk kādā negaidītā mirklī, piemēram, nesen kādā lidojumā ar pamatīgu turbulenci vai pērn Luksemburgā, stūrējot kādu antīku 1939. gada automašīnu. Bremzēšanas distance bijusi tik gara, ka paspējis satraukties. Izbrauciens ar īrēto auto bijis sievas dāvana dzimšanas dienā.
Badījies ar kazlēnu
Levits dzimis Rīgā padomju disidenta, ebreja Jonasa Levita un tukumnieces Ingeborgas ģimenē. Māte savulaik studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā un rakstījusi dzeju, bet viņas tēvs bijis aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Tukumā izveidojis spēcīgu saimniecību, nodibinājis ģimeni. Kopā ar sievu 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Sibīriju.
«Kādas es bērnībā darīju blēņas? Jāpadomā,» smaida Levits un pēc brīža izstāsta, ka reiz izlēmis badīties ar kazlēnu. Neatceras, kāpēc tāda doma radusies, taču pa pieri dabūjis pamatīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.