Tas, ko mēs apēdam, ietekmē klimatu. Taču vēl vairāk to ietekmē tas, ko neapēdam. Pārtikas ražošana rada ceturto daļu no planētas siltumnīcas gāzēm, bet trešdaļu no visa saražotā mēs vienkārši izmetam laukā
Droši vien daudziem bērnībā vecāki lika izēst tukšu šķīvi, lai «rīt būtu labs laiks». Klimata izmaiņas un mūsu attieksme pret ēdienu šim jokainajam teicienam piešķir jaunu jēgu. Mūsdienu pasaules ekoloģisko problēmu cēloņi meklējami ne tikai rūpnīcu dūmeņos un auto izpūtējos, bet arī virtuvēs. Cilvēks nevar neēst, un viņa augošā apetīte ietekmē visu — sākot no klimata izmaiņām un beidzot ar plastmasas atkritumu krīzi. Pārtikas rūpniecība ir otrais lielākais siltumnīcas gāzu radītājs tūlīt pēc enerģētikas sektora, un tā atbildīga par vismaz ceturto daļu pasaules izmešu. Lauvastiesu veido lauksaimniecība, galvenokārt tāpēc, ka tās dēļ tiek izcirsti meži, kas darbojas kā dabisks atmosfēras oglekļa sūklis. Savukārt videi īpaši nedraudzīga ir lopkopība, kas viena pati rada līdz pat 18% no planētas izmešiem. Taču arī produktu apstrāde, iepakojums, transports, uzglabāšana, minerālmēslu ražošana utt. prasa enerģiju un rada piesārņojumu. Ar lauksaimniecību saistītās zemes izmantošana vainojama draudošajā pasaules ekosistēmu sabrukumā. Zinātnieki norāda, ka situācija drīz var kļūt kritiska un pārtikas pārbagātības vietā var iestāties tās krīze.
Vienlaikus apmēram trešdaļa no planētas saražotās pārtikas jeb 1,3 miljardi tonnu gadā nonāk atkritumos. Šajā problēmā īpaši vainojamas pasaules attīstītās valstis. Nemaz nerunājot par to, ka pasaulē joprojām ir vietas, kur cilvēki cieš badu, pārtikas atkritumi izgāztuvē pūstot izdala metānu, kas ir 20 reižu spēcīgāka siltumnīcas gāze nekā CO2. Tādējādi vēl vairāk un absolūti bezjēdzīgi vairojot pārtikas industrijas ietekmi uz klimatu. Atkritumus rada arī pārtikas iepakojums. Pēc Eiropas Parlamenta datiem, Latvijā viens cilvēks gadā rada 110 kg pārtikas atkritumu un 120 kg dažādu preču iepakojuma atkritumu, kas kopā veido vairāk nekā divas trešdaļas no visiem mūsu sadzīves atkritumiem. Eiropas bagātajām valstīm šie skaitļi ir vēl lielāki, taču mēs nepārprotami piederam pie tās pasaules daļas, kur var atļauties ēdienu vienkārši mest laukā. Turklāt, lai arī daļa šo atkritumu veidojas ražošanas un pārstrādes procesā, vidēji ES tieši mājsaimniecības ir atbildīgas par 53% no tiem.
Neradīt pārtikas atkritumus ir viens no jautājumiem, kuros indivīda izvēlei var būt liela nozīme. Tiem, kas iepērk pārtiku vairākām dienām uz priekšu, pirms došanās uz veikalu būtu vērts saplānot savas maltītes, pirms tam iemetot kritisku aci ledusskapī, kur, ļoti iespējams, vēl ir daudz kas apēdams. Tas var nozīmēt ne tikai mazāk pirkt, bet dažreiz varbūt vairāk. Gatavojot zupu, sautējumu vai ko citu vairākām dienām, varam ieekonomēt reizē laiku un enerģiju, kas patērēta ēdiena karsēšanai, kā arī iepakojuma radītos atkritumus. Protams, ar noteikumu, ka nekas nepaliek pāri un nav jāmet laukā. Iepakojums, it īpaši nebeidzamā plastmasa, lielveikalos ir problēma, taču tāpēc, ka vienas lielas porcijas uzkarsēšanai ir nepieciešams mazāk enerģijas nekā vairāku mazu, nevajadzētu baidīties no konserviem. Metāls un stikls atšķirībā no plastmasas un papīra ir pārstrādājami gandrīz bezgalīgi, un sagatavotas pupiņas bundžā, iespējams, nebūs diži lielāks kaitējums videi kā stundām ilga to vārīšana mājās.
Ja mēs attīstītajās valstīs radikāli nemainīsim savus ēšanas paradumus, cik vien iespējams samazinot dzīvnieku valsts produktu patēriņu, no ekoloģiskās katastrofas neizbēgt. Tāpēc, lai arī, piemēram, plūmes no Čīles milzīgā pārvarēto kilometru daudzuma dēļ nebūs pavisam ekoloģiskas, tomēr jebkas no pieejamās izvēles, kas audzis zemē, nevis pa to skraidījis, ir videi draudzīgāks neatkarīgi no tā, kur audzis. Ir labi ēst vietējos un sezonai atbilstošus produktus. Taču uz vietas audzēts nebūt negarantē īpašu draudzīgumu videi. Vietējā ražojuma produktam, kas mēnešiem glabāts dzesēšanas kamerā vai audzēts siltumnīcā ar mākslīgo apgaismojumu un apkuri, patērētās enerģijas dēļ tā sauktā oglekļa pēda var izrādīties lielāka nekā tādam, kurš atvests no siltām zemēm. Diezgan droši var pirkt augļus, kuriem daba pati devusi kārtīgu iepakojumu — biezu mizu. Banāni, apelsīni, āboli ir uzglabājami salīdzinoši ilgi, tie ceļo ar kuģiem, un to transportēšana rada mazāk piesārņojuma nekā, piemēram, ogas, kuras jāpārvadā ar lidmašīnu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.