Latvijā ar likumu ir noteiktas vairākas upuru piemiņas dienas: 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 8. maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, 14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuru atceres diena, decembra pirmā svētdiena – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.
No visām šīm piemiņas dienām Austrālijā atzīmējam tikai 14. jūniju, bet ir ieviesusies tradīcija, ka arī reizē pieminam upurus, kas cietuši citos datumus.
1941. gada 14. jūnijā izsūtīja ap 15 000 cilvēku. 700 no viņiem nošāva, bet nometnēs un nometinājumā miris 5381 cilvēks.
Četrus gadus pēc kara beigām Latviju atkal skāra masu izvešanas. 1949. gada 25. martā izveda 42 149 cilvēkus no Latvijas, un reizē notika masu izvešanas arī Lietuvā un Igaunijā.
Ja pēckara periodā Austrālijā iebrauca ap 20 000 latviešu, tad 1949. gada deportācijas bija divreiz tik lielas. Ja var iedomāties pilnīgi visus tā laika Austrālijas latviešus – gan tādus, kas kādreiz redzēti latviešu sabiedrībā, gan tādus, kas nekur nerādījās, tad skaita ziņā viņi pilnīgi visi būtu bijuši deportēti, un katrs sev būtu ņēmis vēl līdzi vienu austrālieti. Proporcionāli iedzīvotāju skaitam ekvivalents būtu, ja šodien pāri par pusmiljonu austrāliešu bez brīdinājuma savāktu un aizsūtītu uz citu kontinentu.
Pretstatā 1941. gada deportācijām 1949. gadā ģimenes netika izšķirtas, un pēc Staļina nāves lielākā daļa varēja atgriezties Latvijā. Bet šī atgriešanās, šis mājupceļš nemaz nebija tik viegls, arī tai izsūtīto daļai, kuri beigās varēja tikt atpakaļ uz savām mājām.
Mēs vēl visi meklējam savu mājupceļu, bet okupācija ir mainījusi gan mūsu mājas, gan mūs pašus. Psiholoģiskās rētas tiek mantotas no paaudzes uz paaudzi. Tagad aug jauna paaudze Latvijā, kura pati nav piedzīvojusi okupāciju, un jauna paaudze ārpus Latvijas, kura ir pieradusi pie domas, ka var brīvi apciemot Latviju.
Jaunajai paaudzei rētas ir aizdzītas zemapziņā, bet tomēr sekas ir vēl dzīvas – gan demogrāfiskās, gan ekonomiskās, gan psiholoģiskās. Daudzas upuru piemiņas dienas ir labs atgādinājums, ka mūsu mājas ir bijušas caurstaigājamā vieta naidīgām varām.
Pieminēsim šodien upurus, bet apsolīsim, ka rētas sadzīs un mājas nosargāsim.
Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors
Komentāri (3)
vitalisvita 16.06.2019. 08.10
“Pieminēsim šodien upurus, bet apsolīsim, ka rētas sadzīs un mājas nosargāsim.”
““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““““`
Pirmkārt jau nelikvidētu okupācijas seku apstākļos tās rētas pašas nedzīst; tās ir kā morāli tā fiziski jāsadziedē! Bet lai to izdarītu, tad “piektās kolonnas” politiskais statuss ir jāmaina atbilstoši okupācijas seku likvidācijai, kā arī Valsts pārvaldes politiskā lustrācija jāveic reāli.
Un hibrīdkara apstākļos arī mūsu “mājas” ir sargājamas ar mums lojāliem un patriotiskiem spēkiem, bet ne apšaubāmas lojalitātes “profesionāļiem”.–
0
Sskaisle 15.06.2019. 17.19
Nū… par vēlu…un ar tādiem mūžam izsalkušiem zaglīgiem politiķiem….
IR stāsta par tiem dažiem desmitiem,kuri atgriežas Dzimtenē un klusē par tiem tūkstošiem,kuri turpina aizmukt no Latvijas.
Šī saeima solīja jaunu politiku,labākus lēmumus,kas izskaustu korupciju,samazinātu sociālo netaisnību. Kur tas ir?
Kaut vai labklājības ministrija- tagad sociālais darbinieks pieņem apmeklētājus tikai 2x nedēļā pa 4 stundām, bet ātros bail saukt, vid ir nepieejams, tik cik bloķēs kontu un atņems vēl to pašu nabadzību….
Protams,ka cilvēki turpinās mukt un meklēt jaunas mājas.
0
QAnon 14.06.2019. 17.25
Tikai latviešu ienaidnieks var likt vienlīdzības zīmi starp bezprecedenta etnocīda “Baigā gada” rīkotājiem un tiem, kas to pārtrauca. Par 23. augustu, varbūt, bija aktuāli runāt 1987. gadā, bet ne šodien, kad katram ir skaidrs, ka ne jau pakta parakstīšana bija par iemeslu karam par kura sākumu izcilais WWII pētnieks Vladimirs Rezuns uzskata 1918. gadu, dienu pēc WWI, Jūlija Latiņina domā, ka par kara sākumu var skaitīt 1927. gadu, kad sākās ASV cionistu veiktā, kas tika eskalēta ar fiziskā un morālā kropļa, Rūzvelta, nonākšanu Baltā namā, Krievijas industrializācija. Manuprāt tas sākās 1936. kad krievi iebruka Spānijā un, ja Spānija būtu kritusi, tūlīt būtu okupēta arī Francija un tad Francijas un Spānijas komunisti, kopā ar krieviem būtu izgriezuši visu Eiropu, jo Vācija tad vēl ne tuvu nebija gatava karam. Vācija nebija gatava arī, kad izmisuma dzīta, 1941. gada 22 jūnijā izdarīja preventīvo uzbrukumu. Kas tāds nevarēja parādīties visdrausmīgākos murgos, “pasaules dalītājiem” Rūzveltam un Staļinam, jo vācu bruņojums nesastādīja pat 20% no krievu, kam bija vairāk tanku, lidmašīnu un lielgabalu, nekā visai pārējai pasaulei, kopā ņemot, bruņojuma.
Ne tāpēc krievi 20 gadus gatavoja drausmīgo karu, lai sagaidītu 23. augustu, kas izprovocēja Vācijas uzbrukumu Polijai.
0