Kompromisu lāsts

Jo tuvāk budžets, jo Kariņa valdības spēks var kļūt par tās vājumu

Valdībai labu ziņu birums – Valsts prezidenta amatā ievēlēts koalīcijas kandidāts, ir izdevies vienoties par kandidātu Eiropas komisāra amatam, bet pirmdien pielaidi valsts noslēpumam saņēmusi labklājības ministre un par kultūras ministru pieteikts kandidāts, kura apstiprināšana amatā problēmas acīmredzot neradīs. Izskatās labi. Tomēr politikā ne vienmēr ir tā, kā izskatās.

Premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) pirmdien meklēja pareizos vārdus, lai komentētu Satversmes aizsardzības biroja lēmumu ļaut strādāt ar valsts noslēpumu saturošu informāciju arī ministrei Ramonai Petravičai (KPV), kuru pārbaudīja visilgāk un par kuras vīra uzņēmumā, iespējams, maksātajām aplokšņu algām skaidrības joprojām nav. Kariņš izvēlējās viltus loģiku — kad jau SAB ir secinājis, ka Petravičai var uzticēt valsts noslēpumu, tad jau arī par citām problēmām «acīmredzot tas vērtējums (..) ir pozitīvs», un «jautājums ir atrisināts».

Nu, nav atrisināts. Lai arī ko un kā vērtēja SAB, iespējamos pārkāpumus Petravičas vīra uzņēmumā pārbaudīja Valsts ieņēmumu dienests. Ja VID secinājums bija «pozitīvs», tad kāpēc ministres ģimene negrib to priecīgi atklāt tautai? Kariņš izvēlējās to vairs nejautāt.

Kompromiss ir bijis Kariņa līdz šim lielākais spēks. Viņa partijai Saeimā ir tikai astoņi deputāti (nepietiek pat visām deviņām Saeimas komisijām), un valdību veidot viņš uzņēmās tāpēc, ka tas nebija izdevies ne JKP Jānim Bordānam, ne KPV Aldim Gobzemam, bet Attīstībai / Par! Artis Pabriks un Nacionālās apvienības Roberts Zīle bija atteikušies pat tikai mēģināt. Kariņš nevar sist dūri galdā un pieprasīt. Viņa taktika ir, tieši otrādi, atstāt partneru ziņā katram pašam risināt savas problēmas. Valdību izveidot tā izdevās, taču kompromisu rūgtumam ir tendence uzkrāties līdz kritiskajai masai.