Dienā, kad Latvija tika pie jaunievēlētā prezidenta Egila Levita, desmit gadus valdījušais Rīgas mērs Nils Ušakovs atkāpās no amata. Dienu vēlāk Rīgas domē nogranda zemestrīce — neilgi pirms pusnakts, kad daudzi pilsētnieki bija piefiksējuši jaunā mēra Daiņa Turlā ievēlēšanu un jau devušies pie miera. Nieka stundiņa bija pagājusi, kopš Ušakovs simboliski nodeva mantiniekam amata ķēdi, bet dzelzsbetona cieto koalīciju jau drupināja neapmierinātas ambīcijas: četri saskaņieši atteicās vicemēra amatā ievēlēt savu partijas biedru. Koalīcijas bosi runāja par šantāžu un reketu, bet paši dumpīgie deputāti, kurus uzreiz izmeta no partijas azotes, skaļi deklarēja, ka vairs nespējot būt vienkārši «balsošanas mašīnas».
Lai nu kā, pirmo reizi ir parādījusies ticama iespēja nomainīt varu galvaspilsētā, kas par mata tiesu neizdevās 2017. gada vēlēšanās. Opozīcijas partijas gan šķiet apmulsušas — aizkulisēs sākās kalkulēšana un gražīgi ultimāti, bet publiskie paziņojumi tikai otrdienas vakarā nonāca līdz vienprātīgam nodomam prasīt Turlā demisiju.
Jau iepriekš Latvijas politikā ir pieredzēts — ja līderi nespēj izšķirošā brīdī uzņemties atbildību un mēģina no varas nastas izšļūkt, gaidot sev ērtākus nosacījumus, vēlētāji tos soda. Bet drosmi atalgo ar uzticību.
Rīgas iedzīvotāji nav pelnījuši vēl divus gadus paciest korupcijā aizrijušos un tagad mazākuma komā nonākušo domes kliķi. Opozīcijai nevis jāsūkstās par draudīgo pilsētas budžeta situāciju vai saviem vēlēšanu izdevumiem, bet jāpiedāvā spēcīga godīgu profesionāļu komanda, kas grib un spēj stāties aizgājušā Nila vietā. Gaidām!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.