Vasaras laikā pieņemts jauniņais students var izrādīties vērtīgs nākamais darbinieks, ja vien prakse uzņēmumā tiek veidota mērķtiecīgi
Vasara ir laiks, kad organizācijas aicina studentus piedzīvot darba vidi praksē, liekot lietā apgūto teoriju. Savās iepriekšējās darbavietās esmu strādājusi ar prakses studentiem, un jāatzīst — 80% no viņiem vēlāk kļuva par mūsu darbiniekiem. Tagad esmu gandarīta, lielu daļu no viņiem redzot atbildīgos personāla vadības amatos, — varbūt arī man ir bijusi kāda loma viņu sasniegumos, un tas man liek just sava darba jēgu.
Ideāla prakse piedāvā attīstošu darba pieredzi ar mācībām, ikdienas vadību un atgriezenisko saiti. Tāda darba pieredze parasti ir ciešā sasaistē ar nozīmīgiem organizācijas mērķiem, kas dod iespēju praktikantam ieraudzīt viņa ieguldījuma vērtību organizācijas kontekstā.
Tomēr jāatzīst, ka dzīvē viss nav tik rožaini. Realitātē, kad sastopos ar studentiem un par praktikantiem atbildīgajiem darbiniekiem, dzirdu citus stāstus. Studenti sūdzas, ka darbinieki nelabprāt dalās ar svarīgu informāciju. Viņi ir aizņemti, nespēj veltīt pietiekami daudz laika un uzmanības, lai efektīvi ievadītu jauno cilvēku darbā, atbildētu uz neskaidrajiem jautājumiem, sniegtu regulāru atgriezenisko saiti un stimulētu studenta refleksiju, kas viņam ļautu mācīties no savas pieredzes. Pienākumi ir nenozīmīgi un neinteresanti, tie neveicina attīstību un jaunu kompetenču apguvi. Reizēm gadās vēl sliktāk — daži darbinieki jaunos studentus uztver kā apdraudējumu, it īpaši gadījumos, ja viņu pašu kompetences ir zemākas nekā praktikantam. Visbiežāk tas attiecas uz jauno tehnoloģiju prasmēm un sociālajiem medijiem. Tāda prakse rada skepsi un demotivē jaunieti.
Savukārt profesionāļi, kuriem jāatbild par praktikantiem, žēlojas par to, ka šis pienākums paņem tik daudz laika, ka nevar paveikt savus ikdienas darbus. Nesen kāds sašutis vadītājs man sūdzējās par jauniešu ambīcijām veikt nozīmīgāku darbu: «Ko viņi iedomājas! Viņiem ir jāsaprot, ka mēs arī sākām no pašas apakšas! Lai darītu kaut ko nozīmīgu, sākumā ir jāslauka grīdas un sevi jāpierāda!» Tādējādi pieaug uzņēmuma darbinieka neapmierinātība ar sevi kā profesionāli, jo viņš nespēj paveikt savus pamatpienākumus, un savu sniegumu kā prakses vadītājam, jo arī šajā lomā viņš nav uz visiem simt procentiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.