Latviešu rakstnieks nekad nav varējis būt profesionālis vien, proti, tāds, kurš rada tikai literārus tekstus. Gandrīz vienmēr tam nācies uzņemties īpašu misiju: būt par harismātisku nācijas balto tēvu, vaideloti, ideju izteicēju un ko tik vēl ne. Nu vismaz ir jāpauž viedoklis politiskos jautājumos un jāmudina uz gaišo nākotni. Šādu lomu literāti jau vēsturiski pildījuši gan 19. gadsimta tautiskās atmodas un jaunstrāvnieku laikā, gan 1905. gada revolūcijā un nākamajos gados, izauklējot vispirms vārdos Latvijas valsts neatkarību. Vārda meistaru loma nemazinājās arī pēc Ulmaņa valsts apvērsuma un padomju totalitārā režīma gados. Tikai «gaišās nākotnes» apveidi mainījās — atkarībā no sabiedrības gaidām un varas idejiskajām nostādnēm.
Pašlaik rakstnieks Latvijā it kā atrodas neziņā: kā īsti pieklātos? Būt sabiedriski aktīvam un politikā ieinteresētam? Vai jāuztur spēkā nācijas karognesēja un morāli ētiskā etalona arhetips, vai jāatzīst, ka rakstniecība ir profesija bez blakus pienākumiem sabiedrības labā?
Manuprāt, tā tomēr ir profesionāla nodarbe, turklāt nedod pašsaprotamus bonusus darbībai politikā. Lai novērstu pretrunas pašas teiktajā, paskaidrošu, ka es politikā pirms gada iesaistījos kā cilvēktiesību aktīviste, pārstāvot vājdzirdīgo cilvēku NVO, nevis kā literāru darbu radītāja.
Kādā brīdī sapratu, ka līdz zināmam līmenim nevalstiska organizācija spēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu, bet aiz tā sākas partiju un politiķu ietekmes sfēras, kur aktīvisti vairs netiek iekšā. NVO var iegūt atpazīstamību, skaļi signalizēt par problēmām, apmeklēt forumus, sniegt ieteikumus, taču likumus pieņem politiķi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.